| Mar. 18th, 2012 06:41 pm Šoreiz no ceļojuma tāds iespaids palicis. Ejam, ka sestdienas vakarā pa vecpilsētu, galvenajā laukumā pūtēju orķestris spēlē. It kā jautru, it kā tautisku melodiju, trompetes ar spalgām surdīnēm (vai varbūt nemaz ne trompetes?). Piepeši ļautiņi sāk sadoties rokās un, veidojot apļus, apbrīnojamā sinhronumā teciņus lēkāt dejas solī.
Tipiskais dejotāju kontingents ir cilvēks cienījamos gados, tak visus soļus izpilda pārsteidzoši precīzi. Acīmredzot, dejas solis ir pilnīgi standartizēts, bez jelkādas improvizācijas, jo kā gan citādi viss lielais aplis pilnīgi precīzi palecas vai piekniksē vienlaicīgi.
Aiz lepnuma un piepūles pietvīkušiem vaigiem(c) kataloniešu penšuki arvien lielākos un lielākos apļos metas dejā. Ja nu iedomājaties, ka denča griezēji līksmi smej vai jautri izsaucas, kļūdaties. Iespējams, dejas raksturs ir kaut kāds īpašs, vai visnotaļ cakainais dejas solis prasa īpašu koncentrēšanos no attiecīga gadagājuma ļaudīm, bet dejotāji bez neviena vaibsta pakustēšanās, ar tādu kā atbildības sajūtu mierīgā nosvērtībā dej un dej. Beigās dejo viss laukums, atskaitot tūristus. Dejas solī jebkurš ir gatavs iesaistīties no jebkuras vietas, gluži kā latvju korists savu partiju pūtvējiņos iedziedāt no jebkuras takts vidus.
Tā redz, ja kaut kas notiek piepeši un negaidīti, iespaids ir stipri sakāpināts. To saucot par sardanu un tas ir kataloniešu nacionālais dancis. Leave a comment    |
