pēc semināra stāvēju uz biķernieku ielas, iebāzusi galvu jasmīnu krūmā, un domāju par to, cik lieliski topošie IM kolēģi savākušies, cik forša kopējā noskaņa. patīk tas, ka īsti neuzmācas sajūta, ka varbūt vajadzētu mēģināt izlikties par kaut ko, kas neesmu, cenzēt savu entuziasmu. visi esam uz viena viļņa, par spīti tam, ka ir diezgan izteikti jūtamas arī atšķirības. žēl tik, ka man nebūs skolā IM biedrenes/biedra, tas liktu man justies daudz drošāk.
nošķaudīties