Vakar gulēt ejot sākās trauksme, pilnībā tā arī nav pārgājusi. Tāda sajūta, ka kāds uz sirds kā bērnībā uz rokas griež nātrīti. Esmu jau to pieņēmusi kā savu realitāti, tā taču notiek, bet sen tā nav bijis, ka divus (vai pat jau trīs) mēnešus pārsvarā ir tikai zemie punkti. Visādos veidos ir bijis grūti, šķiet, ka tuvākajās nedēļās turpinās būt. Mierinu sevi ar to, ka bedre ir tikai bedre, un bedres reizēm ir un pēc tam vairs nav.
Bet vismaz Covid man nav! |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
