''Es šeit esmu nogulējis divas dienas domājot par to kā tās abas mīlošās dvēseles, kādas mēs ar Lesliju bijām, ir aizslīdējušas prom uz kādu citu laimīgāku nākotni un atstājušas mūs šai nožēlojamā dimensijā, kur mēs pat nespējam sarunāties viens ar otru.''
- Man vienmēr likās, ka dvēseļu radiniekiem ir neparasta mīlestība, ka nekas viņus nespēj izšķirt.
- Neparasta? Ja es bez iemesla būtu cietsirdīga un nīgra, mīdītu kājām tavu pašcieņu vai tu mani mīlētu mūžīgi? Ja es tevi sistu, ja dienām ilgi pazustu prom no mājām, ja gulētu ar katru pretimnācēju, pārnāktu piedzērusies vai tu mani lolotu?
- Nu tad mana mīlestība varētu sākt iet zudumā. [jo apdraudētāki mēs jūtamies, jo mazāk mīlam, es nodomāju.] - Vai nav jocīgi, ka kādu mīlēt, neizvirzot nekādus nosacījumus, nozīmē neuzstraukties par to, kas viņš ir vai ko viņš dara! Iznāk, ka bezierunu mīlestība ir tāda pati kā vienaldzība!
- Man arī tā šķiet.
- Lūdzu, mīli mani un izvirzi man nosacījumus. Mīli mani, kad esmu tik labs, cik vien varu būt, un atsalsti,ja kļūstu bezjūtīgs un apnicīgs.
- Sarunāts, un Tu lūdzu, rīkojies tāpat.
izteicās | What the fuck you were thinking?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}