Pilota memuāri.

Bērniem parasti dikti kārojas mantiņas - katru jaunu rotaļlietu, ko vien ierauga acs, tūlīt iekāro arī prāts. Un tad sākas lielā dīkšana, lai mamma vai tētis to nopirktu. Ar laiku šī vēlme attīstās un mainās būtībā tikai princips, kā viss tiek finansēts un kas tiek iekārots. 1:16 rotaļu mašīnīte pārtapusi 1:1 mērogā, un tā tālāk. Bet tā vai citādi, mēs alkstam lietu, pamatā īsti nezinot, vai un kam mums tās ir vajadzīgas. Sliktākajā gadījumā (un, diemžēl, arī biežāk novērotajā) - lai atstātu iespaidu uz citiem.
Ne katram izdodas sasniegt līmeni, kurā tas viss kļūst otršķirīgs un primāri izvirzās princips 'what's behind'. Tad nu man jāsaka, ka Apple iPhone ir fantastisks verķis. Kolosāla rotaļlieta. Agregāts, kam ir tikai viena poga, jo visas pārējās funkcijas pilda elegants skārienjūtīgs ekrāns ar tajā attēlotajām ikonām. RTFM likums šeit varētu arī nebūt spēkā, jo viss būtībā notiek ar vienkāršu pieskārienu vai kustību uz priekšu/atpakaļ/pa labi/pa kreisi. 1 īss pieskāriens liek doties uz priekšu, 2 īsi - atpakaļ, kur nu funkcijas to atļauj. Nekas ērtāks un vienkāršāks, liekas, nav redzēts. But the point is - tā nepārvaramā kāre, kas kādreiz dzina iegūt noskatīto spēļmantiņu par katru cenu, tūlīt un tagad vai sliktākajā gadījumā - rīt, ir prom. Vienkārši vairs nav vajadzības pēc kā tāda. Cenas/preces attiecība arī spēlē savu lomu, bet zinot nemainīgos likumus tirgū, par to viss sen ir skaidrs. Viena lieta ir ierīce, kas padara dzīvi ērtāku, pavisam cita, ja tas ir mērinstruments vai rīks. Jautājums vienmēr ir un paliek - kāpēc un kam īsti tev to vajag, un, pats galvenais - uz cik ilgu laiku..?

P.S. Bet atgriežoties pie tēmas - ir cilvēki, kas domā, ka var uzpirkt ne tikai lietas, bet arī cilvēkus un, kas ir vēl trakāk, tāpat ir tādi, kas ir ar mieru kļūt par precēm, basically. Mūsu nemitīgais progresējošais materiālisms ir aizgājis par tālu. Mēs tikai patērējam un izmetam to, kas vairs nešķiet moderns un interesants. Kā lietas, tā arī cilvēkus...