Es izdzīvošu, es izdzīvošu, es domāju, nezinot, ko nozīmē “es”, bet zinot, ko nozīmē “dzīvot”. (..)
Es teicu sev, ka esmu taču bijusi viena. Es taču katru nakti esmu viena un neiznīkstu. Es dodos garās, vientuļās pastaigās un neiznīkstu. Man patīk būt vienai, un es neiznīkstu. Tas bija tieši tāpat kā mēģināt sev ieskaidrot – ja es varu aizturēt elpu minūti, tad tikpat labi varu aizturēt to arī stundu.

//Ieva Melgalve, 2013, Mirušie nepiedod