| Mana dārgā jeb Habibi |
[27. Okt 2005|23:11] |
Superīgs vakars ar vāciešiem. Internacionālā Rīga. Tu aizej uz arābu restorānu, kur servē turku ēdienus - ir ok. Tu pasūti turku alu, kas, izrādās, ir ražots Krievijā, Piemaskavā. Vēderdejotājas - latvietes - viena diezgan tieva un otra jau vairāk līdzinājās klasiskajām vēderdejotājām. Apkārt krievu biznesmeņi ķer kaifu no ūdenspīpēm, atstāj savus mobilos. Vēlāk ierodas latviešu studenti, kam visticamāk piektdiena ir brīva. Smuki. Bez gala.
Es pirmo reizi ēdu jēra aknas un vēl kā sašļiku. Bet labi.
Baigi forši parādījās palestīnietes tempraments. Viņai 1 stunda ēdiena gaidīšanai likās par daudz. Bet tas vēl nekas. Tad, kad pēc stundas ēdiens tika atnests 5 no 7 cilvēkiem, viņa reāli sāka dusmoties. Bet es smaidīju un izlikos, ka mani nesatrauc tas, ka man vēl nav ēdiena. Viss beidzās jauki. Es pat nejūtos pārēdusies.
Vācietim un palestīnietei ir skaists dēls. Bet tas nu tā.
Mans vakars tiešām bija izdevies. Vienīgi zinu, ka rītdien darbā dabūšu vismaz aizrādījumu. Nu un. |
|
|
