Dzīve

īstenībā laikam tikai tagad esmu apkopojusi savas domas par vakar redzēto VDT izrādi "Indrāni" (vakar būtu izplūdusi emocijās, ko gan nevaru apsolīt, ka neizdarīšu arī šoreiz)

Aizgāju īsti nezinot, vai būs lieliski (pavisam nedaudz, jo uzticos VDT)
bet tagad no manis +10 par šo izrādi

pirmoreizi asaras nobira aptuveni 15 minūtē, bet uz pirmā cēliena beigām dažbrīd valdījos, lai nesāktu balsī raudāt
vienmēr esmu apbrīnojusi aktierspēli, bet tas, ko uz skatuves darīja vecais Indrāns bija kaut kas vienreizējs, es vienkārši raudāju viņam līdzi
kad pēc pārtraukuma biju nedaudz saņēmusies un domāju, ka otro cēlienu izturēšu vēsāk, biju kļūdījusies - man šķiet ne minūte nepagāja, kad atkal mirku asarās, un beidzoties izrādei no savas kleitas lasīju nost saplosītas salvetes.

šodien secināju, ka laikam tādēļ, ka šī bija pirmā tik realistiskā izrāde, viss likās tik tuvs un saprotams, un tās patiesās ciešanas, un, protams, režisores ieguldītais darbs.

simboliskā vecā Indrāna iegulšanās viņa dārgo ošu skaidās
dēla atteikšanās iet pie tēva
Indrānu mātes laika gaitā iegūtais aklums
un vēl un vēl un vēl

spilgtākā, emocionālākā izrāde, ko esmu redzējusi
vēlreiz +10