īsais brīdis pirms iemigšanas vienmēr ir spējis attaisnot to, ka tāda diena vispār ir gadījusies. Kad apkārtne ietin mani tumsā un klusumā, bet pie rokas nav nedz papīra, nedz klaviatūras, viss neuzrakstītais pats piesakās, sakārtojas, un izpeld man cauri, atstādams aiz sevis tikai atsevišķus fragmentus kādā atmiņas nostūrī. Un arī prieku, ka tomēr esmu.

Lai gan šodiena noteikti nebija tukša, iepriekšminētais brīdis tomēr ir gaidīts. Ar labunakti.