elektra

šobrīd sēžu parkā zem pajumtes. ziniet tos kokus vai krūmus, kas pašlaik zied pasakaini spilgtiem, piesātināti rozā ziediem? vai kāds zina, kā tos sauc? ļoti gribu nozagt vienu zariņu, bet neesmu pārliecināta, ka saņemšos. nākotnes mājai noteikti piestādīšu vairākus tādus apkārt, obligāti arī korķviļķu lazdas, varbūt kādu melno kļavu, varbūt sudrabegli, lai uz Ziemassvētkiem nav ne jācērt, ne jāpērk. iedomājos, ka bērni rāpsies pāri manas teritorijas zemajiem koka žogiem, lai zagtu no manis ogas. visticamāk mani dēvēs par raganu, savukārt pati sevi uzskatīšu par mazliet pasakainu. es pa logu vērošu, pagaidīšu, kamēr viņi pieēdīsies un pielasīs pilnas kabatas, tad vicinādama pagali iznākšu ārā un dresēšu, ko tie razbainieki ložņā pa manu dārzu. nejau agresīvi, viegli iebiedējoši, bet viņiem būs bail, jo būšu grumbaina, ar trakiem, gariem, čirkainiem matiem, trakiem kokiem un vēl ar pagali. pie ārdurvīm stāvēs slota. tad klusiņām cerēšu, ka viņi atgriezīsies atkal pazagt, ceru arī, ka domās, ka manas ogas ir vissaldākās. ar katru nākamo gadu tās pavairošu arvien vairāk un uzzināšu visas jaunās, kičīgās mēslošanas metodes. tagad gan līst lietus, dzeru riekstu kapučīno. pretī ir smilšu kaste, kurā labprāt pilnmiesīgi ieraktos un aizmigtu, necerot būt atrasta. patiešām nesaprotu, kāpēc šogad viss nākas tik sarežģīti. briesmīgi ir klausīties, cik labi klājas draugiem un izjust par to klusu skaudību, reizēm pat ļoti, ļoti nosodāmas dusmas. šādas sajūtas par cilvēkiem, kurus ļoti novērtēju, ir pilnībā pret manām morālēm, bet arī saprotu, kāpēc tā pašlaik ir. šobrīd vēlētos būt mājās un šādās pašās putnu čivās un lietus plakšķos čučēt blakus manam pūkainajam, rudajam tīģerēnam, kamēr blakusistabā šņāc ozols. pamostoties būt lauku lēnībā nevis pilsētas steigā, pašiverēties pa dārzu, atpakaļceļā pasapņot zem mīlestības priedes, elpot tikpat kā parfimētu gaisu, ļaut tikt apņemtai ar Sēlijas zaļumu, iespējams pagleznot, kaut ko palipināt vai iesākt kārtējo projektu, ko visticamāk nekad nepabeigšu. pagājušogad aizgāju un pielasīju pilns musaru no upes, tas musaru maiss visticamāk joprojām stāv šķūnī, jo nebija to īpašo maisu, kuros nodot atkritumus. pēc tam tiku par darbu atalgota pirmo reizi brīvā dabā atrodot muskares, ko pielasīju lai uzdāvinātu ābelei. atstāju draudzenei zīmīti, ka esmu pastaigā, viņu ieslēdzu, lai čuč, jo visticamāk agri modināšu, lai dotos darboties. labi, ka vakar izmīcīju kādus septiņus, šodien nebūs ar to diži jāņemās, bet žēl, ka sapisu divas sakarīgas daļas. cerams šodien paveiksies vismaz šīs zortes darbos. arī ceru, ka draudzene saprotoši pamodīsies bez liekas piepūles. pagatavošu mums ierosinoši jaukas brokastis