Kurvjzieža kontemplācijas

Sestdienas vakars izrādījās jauks vienādiņ, nevis otrādiņ. Par spīti futbolam. Arī Vecrīgā atklājas vietas, par kurām man nav bijis ne jausmas. Un divdesmitgadīgu pavadoni iesaku ieviest lēdijas komplektā ikvienai trīsdesmitgadniecei.
Un svētdiena, ai - svētdiena, svētīgā neīstenoto plānu diena, kad labprātīgi kļūstu par Laimesmātes rotaļlietiņu. Priekšpusdinā dodos pirkt kurpes, bet nevilša tikšanās mani aizved dzert alu un skatīties kino. Kad iznāku no kinoteātra, ir sākusies vasara. Vai vismaz ļoti ticama imitācija nepieradušiem ziemeļniekiem. Klīstu pa saulainām Latgales priekšpilsētas ieliņām, skatos uz zālē un jasmīnos ieaugušiem, saules apmirdzētiem graustiem, laiks pārvēršas par upi, pasaule noslāņojas, pie Daugavas stadiona mani ietin sirreāls papeļu pūku mākonis, uz ielas guļ nobraukts balodis, viņa līķītis lēni apsnieg pūkām, šķiet, ka putniskā dvēselīte ar pūku virpuli grib uzrauties debesīs, un mani pārņem viegls nelabums. Un tad kādā pagalmā uz pussabrukuša, sūnām noauguša šķūnīša jumta vāļājas baltais kaķis un melnais kaķis. Sastingstu ieplestām acīm un gaidu, kad pārvērtīšos mazītiņā, apaļīgā čigānmeitenē, lai, rozā kleitiņu pieturēdama, muktu no kāzu viesiem. Kaķi blenž uz mani, es blenžu uz kaķiem. Melnais laiski nožāvājas, baltais iešļūc šķūņa jumta caurumā, es noskurinos un aizslīdu līdz videonomai "Muklājs" - manu pēdējo gadu stiprāko un šķīstāko jūtu objektam - un it nevilšus pajautāju: - Un kas vēl jums ir no Kusturicas?
Līdz vieniem naktī skatos "Pagrīdi". Aiz loga sāk līt. Laikam ir gada īsākā nakts.