Tiesa, atvaļinājumā sapratu, ka par spīti centieniem visu literāro darbību balstīt uz (paš)ironiskām rotaļām ar tēlu, valodu, stilu un ko-tik-vēl-ne, krietni lielāku prieku man sagādāja redzēt, ka stāstot sacerētā hipijiskā pasaka par puķēm, kas sagrauj cietumu, izglābjot tajā ieslodzītos brīvdomātajus, aš apbūra četrgadīgo brāļadēlu - tās vienīgo klausītāju -, liekot beigās aktīvi izprašņāt par varoņu tālāko likteni, notikušā iemesliem n stuff. Lai pārliecinātos, ka tas nebija pieklājības žests, pēc kāda laika piedāvāju viņam uzdziedāt. Piedāvājums tika uzņemts ar sajūsmu, taču jau pēc pirmās rindiņas ("Sasit lauskās savu prātu") izskanēja skaļš ierosinājums atgriezties pie rotaļām.
Ar visu iepriekš teikto nesaistītu pārdomu rezultātā arī nonācu pie sasodīti vienkāršas, bet tomēr elegantas atklāsmes, kurai vajadzētu literāro darbību pacelt kvalitatīvi jaunā līmenī. 13 gadu vecumā līdzīgas atklāsmes rezultātā "sapratu" satura, 15 gados - formas, 18 gados - valodas, bet tagad - struktūras veidošanu.
Tas gan nemaina faktu, ka no Vācijas atgriezos ar septiņām grāmatām, to vidū par 4,5 eiro dabūtu Bītlu antoloģiju (A3 formāta megagrāmata ar simtiem bilžu un 350 lappusēm sīki iespiesta "bītli stāsta par bītliem" tipa tekstu). Par pieckārtīga cenas samazinājuma iemeslu teorētiski kalpoja "akzeptabell" stāvoklis, kaut grāmata izskatās pat nelasīta un par pretējo liecina tikai vienas lappuses stūrī uzrakstīta random adrese. Pēc pāris nedēļām dabūšu arī "Crosstown Traffic: Jimi Hendrix and Post-War Pop," un Nika Meisona "Inside Out: A Personal History of Pink Floyd". Taču pagaidām visa uzmanība tiek veltīta Makartija postapokaliptiskajam "The Road", kas pierāda, ka Fallout literārā/sižetiskā/whatever ziņā ir sūds.