te

10:57 am: Prezentācija
Ar šo paziņoju, ka mans un Kamaza matemātiski literārais kopdarbs ir sasniedzis publiskas beta versijas stadiju. Par RandomLove nokristītā programma būtībā ir neskaitāmos (paš)ironijas un sarkasma slāņos ietīts mīlasstāstu ģenerators, kas ļauj atgriezties pusaudža gados un izdzīvot šķietami nemirstīgās mīlestības. Vēlāk uzrakstīšu pieteikumu atbilstošā garā un aizsūtīšu satori or smth.

Download here

Fīčeru lists:

• Satriecoša grafika, kas mājoklī atjauno vidusskolas laika atmosfēru!
• Kritiķu un lasītāju atzītu rakstnieku veidots dinamisks sižets, kura ģenerēšanas mehānisms nodrošina neierobežotu pārlasāmību!
  
• Vairāk nekā 7 miljoni nobeigumu variantu!
• Daudzlasītāju režīms!
• Izveidoto stāstu automātiska saglabāšana ļauj no jauna izdzīvot skaistākos mirkļus!
  
• Djužina kvestov!
• Kuča monstrov!

Es dienām ilgi domāju, kā labāk tevi uzrunāt, taču beigās paliku pie datora uzģenerēta mīlasstāsta. Piedod.

***

Devendra Banhārts man patika līdz brīdim, kad viņš draugu un skaistu pielūdzēju ielenkumā sāka dziedāt: "I'm gonna die of loneliness."

"Ne sūda!" nošņācos un ieslēdzu blūzu.

***

Kad vēl biju mazs, lūdzu tēvam atkal un atkal lasīt vienu un to pašu pasaku. Tas bija kaut niecīgs, tomēr drošs atbalsta punkts nesaprotamajā pasaulē. Un tieši tāpēc es izvairos runāt par nākotni. Tad būtu jārunā par pārmaiņām, bet man ir bail. Lūdzu, nekad nemainies - tad sapnim būs beigas.

***

Ja es būtu alkoholiķis, pašlaik sēdētu nevis pie virtuves galda, mēģinādams saprast, kāpēc tu mani nemīli, bet gan tuvējā bārā pie dzēriena glāzes, priecādamies, ka spēju nedomāt par to. Un, vai zini, ko? Tā arī darīšu.

***

Es nezinu, kur atrodos, kurp eju un kāpēc pametu mājas, lai dotos pasaulē. Bet man jāiet - tā pašlaik ir vienīgā neapšaubāmā patiesība. Ir jautājumi, atbildes uz kuriem iespējams atrast tikai stundām ilgu pastaigu laikā pa naktī iegrimušās pilsētas ielām. Un šis ir viens no tiem.

***

Es esmu brīvs. Taču tā vietā, lai izplestu spārnus un laistos debesīs, spēju vien gremdēties atmiņās par sen aizgājušajiem laikiem un ar nožēlu secināt, ka krietni laimīgāks jutos ar važām ap rokām. Tās vismaz piešķīra jēgu dzīvei. Taču man nav spēka un drosmes vēlreiz lūgt, lai tu atkal tās uzliec. Gam iztikšu.

***

Es atnācu un aizvēru durvis.

***

Patiesībā tu man nemaz arī nepatiki.

***