šonakt man 16 stundu garumā bija trillera cienīgi cienīgi sapņi. īsam ieskatam -
vienā no tiem liela cilvēku daļa bija pārvērtušies mašīnās (vai pusmašīnās, nezinu, kā to saukt) - no skata varēja pateikt tā, ka kustējās visu laiku pilnīgi vienādā ritmā un tā. vienvārdsakot, pārrobotizējušies bija cilvēki, un gribēja pārrobotizāt arī tos, kas tādi nebija. tas bija ziepniekkalnā. nu lūk, un tad tie cilvēki, kas nebija vēl pārrobotizēti, gaidīja nakti un tad bēga. es arī, man bija skrituļdēlis. ar to arī mēģināju bēgt (spēju ar to braukt lejā pat pa kāpnēm! dzīvē, pfft, dzīvē man, kad mēģināju, viņš pat uz normāla asfalta sākotnēji bija jāfokusē, lai neiebrauktu tūliņ pat zālājā). vēl viena atšķirība starp robot/nerobot cilvēkiem bija tāda, ka robotcilvēkiem bija elektrība. tāpēc naktīs varēja vieglāk paslēpties, jo varēja redzēt, kad viņi ar savām mašīnām brauc. tātad, es bēgu ar to savu skrituļdēli ārā no dzīvokļa līdzko kļuva tumšs, mans brālis - ar citādāku, lielāku, platāku dēli, un, kad tikām ārā, tur jau varēja redzēt vēl daudzus cilvēkus ar riteņiem, skrituļdēļiem, dažiem laikam bija arī skrituļslidas un vēl kautkādi pārvietošanās līdzekļi mehāniski. visi bēga, un apkārt ik pa brīdim braukāja mašīnas ar gaismām, tātad, robotcilvēki, un tad es, piemēram, kritu gar zemi un slēpos. bet es ar savu skrituļdēli nevarēju tikt pāri pļavai (tai, kas man tieši pretī mājai), kādu brīdi pagulēju tās malā, skaudīgi vērodama, kā sieviete ar riteni brauc pāri, un tad itkā metos skriet, bet nez kāpēc tā nakts bija ļoti, ļoti īsa un jau sāka palikt gaišs, un tad es ieraudzīju, ka pāri tai pļavai nāk kristaps ozoliņš ar pīpi rokās, un tad kļuva pavisam gaišs, un es gribēju skriet uz kkādiem krūmiem pļavas vidū, bet sapratu, ka ir pārāk gaišs un robotcilvēki mani tur arī visdrīzāk atradīs, tāpēc es vienkārši aizskrēju atpakaļ mājās. tur es satiku oskaru, mēs laikam izdomājām kaut kādu plānu, un tad man bij jāaizskrien pie vecākiem, bet tur *ta-da-da-damm*, kamēr es pie durvīm gaidīju, kad mani ielaidīs, atvērās blakusdurvis, un iznāca kaimiņiene, kura bija robotcilvēks, jo viņa teica, ka grib nodarboties ar seksu ar šīm durvīm (manu vecāku dzīvokļa metāldurvīm)(jā, robotcilvēku viena no iezīmēm bija mīlestība un visādiem iespējamiem inanimate objects), un tam viņai vajadzēja manas ģimenes assistance ( es nezinu, kā tas izpaudās, jo biju tik laimīga, ka viņa necenšas man uzbrukt un pārrobotizēt, jo ir pārāk pārņemta ar savu vēlmi, ka es ņemu un vnk aizbēgu no turienies.). un šitādīgi visu nakti. redzēju daudzus cilvēkus, ieskaitot savus pasniedzējus. un ik pa brīdim modos augšā, un jutos pilnīgi drained of all strength, šitādos trilleros piedaloties.
vienā no tiem liela cilvēku daļa bija pārvērtušies mašīnās (vai pusmašīnās, nezinu, kā to saukt) - no skata varēja pateikt tā, ka kustējās visu laiku pilnīgi vienādā ritmā un tā. vienvārdsakot, pārrobotizējušies bija cilvēki, un gribēja pārrobotizāt arī tos, kas tādi nebija. tas bija ziepniekkalnā. nu lūk, un tad tie cilvēki, kas nebija vēl pārrobotizēti, gaidīja nakti un tad bēga. es arī, man bija skrituļdēlis. ar to arī mēģināju bēgt (spēju ar to braukt lejā pat pa kāpnēm! dzīvē, pfft, dzīvē man, kad mēģināju, viņš pat uz normāla asfalta sākotnēji bija jāfokusē, lai neiebrauktu tūliņ pat zālājā). vēl viena atšķirība starp robot/nerobot cilvēkiem bija tāda, ka robotcilvēkiem bija elektrība. tāpēc naktīs varēja vieglāk paslēpties, jo varēja redzēt, kad viņi ar savām mašīnām brauc. tātad, es bēgu ar to savu skrituļdēli ārā no dzīvokļa līdzko kļuva tumšs, mans brālis - ar citādāku, lielāku, platāku dēli, un, kad tikām ārā, tur jau varēja redzēt vēl daudzus cilvēkus ar riteņiem, skrituļdēļiem, dažiem laikam bija arī skrituļslidas un vēl kautkādi pārvietošanās līdzekļi mehāniski. visi bēga, un apkārt ik pa brīdim braukāja mašīnas ar gaismām, tātad, robotcilvēki, un tad es, piemēram, kritu gar zemi un slēpos. bet es ar savu skrituļdēli nevarēju tikt pāri pļavai (tai, kas man tieši pretī mājai), kādu brīdi pagulēju tās malā, skaudīgi vērodama, kā sieviete ar riteni brauc pāri, un tad itkā metos skriet, bet nez kāpēc tā nakts bija ļoti, ļoti īsa un jau sāka palikt gaišs, un tad es ieraudzīju, ka pāri tai pļavai nāk kristaps ozoliņš ar pīpi rokās, un tad kļuva pavisam gaišs, un es gribēju skriet uz kkādiem krūmiem pļavas vidū, bet sapratu, ka ir pārāk gaišs un robotcilvēki mani tur arī visdrīzāk atradīs, tāpēc es vienkārši aizskrēju atpakaļ mājās. tur es satiku oskaru, mēs laikam izdomājām kaut kādu plānu, un tad man bij jāaizskrien pie vecākiem, bet tur *ta-da-da-damm*, kamēr es pie durvīm gaidīju, kad mani ielaidīs, atvērās blakusdurvis, un iznāca kaimiņiene, kura bija robotcilvēks, jo viņa teica, ka grib nodarboties ar seksu ar šīm durvīm (manu vecāku dzīvokļa metāldurvīm)(jā, robotcilvēku viena no iezīmēm bija mīlestība un visādiem iespējamiem inanimate objects), un tam viņai vajadzēja manas ģimenes assistance ( es nezinu, kā tas izpaudās, jo biju tik laimīga, ka viņa necenšas man uzbrukt un pārrobotizēt, jo ir pārāk pārņemta ar savu vēlmi, ka es ņemu un vnk aizbēgu no turienies.). un šitādīgi visu nakti. redzēju daudzus cilvēkus, ieskaitot savus pasniedzējus. un ik pa brīdim modos augšā, un jutos pilnīgi drained of all strength, šitādos trilleros piedaloties.
nošķaudīties