"Aiza"
Posted on 2025.06.20 at 10:32
Normunds to rītu laika prognozi pārbaudīja divreiz — skaidras debesis, viegls vējš, nekas satraucošs. Benedikte vēl vilka zābakus, dzerot kafiju no skārda krūzītes, kad rīta saule apspīdēja Lejējo Franču Alpu robainās smailes. Diena solīja piedzīvojumu, skatus un klusumu.
Viņi devās ceļā ar viegliem mugursomām un vieglu garastāvokli. Taka vijās caur lapegļu mežiem un atvērās pļavās, kur saule zeltīja zāli. Normunds turēja karti, pirksts sekoja plānotajam maršrutam uz grēdas skatu punktu, ko viņi cerēja sasniegt līdz pēcpusdienai.
Tad sākās vējš.
Sākumā rotaļīgs, paceļot Benediktes šalli un pluinot viņas bizi. Bet pēkšņi tas pārvērtās — spēcīga brāzma izrauta karti no Normunda rokas un aiznesa to debesīs kā putnu.
Viņi mēģināja skriet tai pakaļ. Par vēlu.
Karte pazuda aiz kalna.
Viņi uz mirkli apstājās. Tad paskatījās viens uz otru — puslīdz jautri, puslīdz nemierīgi.
“Sekosim vienkārši marķētajai takai,” teica Benedikte, paraustot plecus. “Nekas traks.”
Taču marķējumi pamazām izzuda, un mākoņi savilkās daudz ātrāk, nekā viņi gaidīja. Kas bija zilas debesis, nu kļuva pelēkas kā tērauds. Pērkons rūca kaut kur aiz kalnu grēdām.
“Normund…” viņa iečukstēja.
Viņš satvēra viņas roku. “Turpinām iet. Jānokāpj zemāk, pirms sākas īstā lieta.”
Negaisa lieta sākās tik un tā.
Zibens šāva pāri debesīm kā stiklā ieplaisājumi. Kalni pavairoja pērkonu, līdz tas kļuva par kaut ko pirmatnēju — dievu balsīm. Viņi lavījās pāri slideniem akmeņiem, jakām plīvojot vējā, zābaki slīdēja pa grants nogāzēm.
Lietus nāca pēkšņi. Auksts. Pēc dažām minūtēm viņi bija līdz ādai slapji.
Un tad — kritums.
Viņi atrada taku — gandrīz neredzamu, aizaugušu, bet šķita izmantota. Tā vijās lejup aizā. Virs viņiem vējš auroja, bet dziļajā ielejā kļuva klusāk — tikai lietus šļakatas un attāls dārdiens.
Viņi lēnām kāpa lejup, abi trīcēja no aukstuma. Aiza sašaurinājās, stāvās sienas pacēlās kā senas katedrāles drupas. Sūnas bija visur. Kaut kur tālu apakšā — upes rūkoņa.
Krēslā viņi atrada nelielu klints malu — šauru kalnu taku, izcirstu klintī, tikai pāris metrus plata, 200 metrus virs upes, kas tagad rūca kā dzīvs radījums.
“Te mēs paliekam,” Normunds sacīja, nogrūžot slapjus matus no acīm.
Viņi apsēdās cieši kopā, kājas karājās pār malu, muguras atbalstījās pret akmeni. Nebija patvēruma, bet klints deva kaut cik aizvēja. Normunds deva Benediktei sauso termokreklu no somas. Viņa palīdzēja viņam piestiprināt glābšanas segu starp izvirzījumiem, lai pasargātu no lietus.
Nakts pienāca lēni un smagi.
Viņi daudz nerunāja — tikai krūzīšu klusinātais šķindējums, dalīts batoniņš un ķermeņu siltums, kas glāba no aukstuma. Benedikte atbalstīja galvu uz Normunda pleca. Viņa trīcēja, bet smaidīja.
“Es vienmēr biju iztēlojusies, ka mēs reiz gulēsim Alpos,” viņa klusi pasmējās. “Nebiju gan iedomājusies šo variantu.”
Viņš noskūpstīja viņas galvu. “Rīt smiesimies.”
“Ceru, ka tad vēl būsi silts.”
“Es būšu liesmās.”
Abi klusībā pasmējās.
Negaisā pēdējās atliekas izgaisa pēc pusnakts. Zvaigznes atklājās starp mākoņiem kā piedošana. Upe tālu lejā turpināja savu dziesmu — baltūdens un akmens valodā. Normunds palika nomodā ilgāk, sargājot, vai Benedikte elpo vienmērīgi. Vai viņai ir silti.
Un tur, neiespējamā vietā, 200 metrus virs bezdibeņa, pazuduši Franču Alpu sirdī, viņi atrada kaut ko daudz noturīgāku nekā jebkura karte.
Viens otru.
Viņi devās ceļā ar viegliem mugursomām un vieglu garastāvokli. Taka vijās caur lapegļu mežiem un atvērās pļavās, kur saule zeltīja zāli. Normunds turēja karti, pirksts sekoja plānotajam maršrutam uz grēdas skatu punktu, ko viņi cerēja sasniegt līdz pēcpusdienai.
Tad sākās vējš.
Sākumā rotaļīgs, paceļot Benediktes šalli un pluinot viņas bizi. Bet pēkšņi tas pārvērtās — spēcīga brāzma izrauta karti no Normunda rokas un aiznesa to debesīs kā putnu.
Viņi mēģināja skriet tai pakaļ. Par vēlu.
Karte pazuda aiz kalna.
Viņi uz mirkli apstājās. Tad paskatījās viens uz otru — puslīdz jautri, puslīdz nemierīgi.
“Sekosim vienkārši marķētajai takai,” teica Benedikte, paraustot plecus. “Nekas traks.”
Taču marķējumi pamazām izzuda, un mākoņi savilkās daudz ātrāk, nekā viņi gaidīja. Kas bija zilas debesis, nu kļuva pelēkas kā tērauds. Pērkons rūca kaut kur aiz kalnu grēdām.
“Normund…” viņa iečukstēja.
Viņš satvēra viņas roku. “Turpinām iet. Jānokāpj zemāk, pirms sākas īstā lieta.”
Negaisa lieta sākās tik un tā.
Zibens šāva pāri debesīm kā stiklā ieplaisājumi. Kalni pavairoja pērkonu, līdz tas kļuva par kaut ko pirmatnēju — dievu balsīm. Viņi lavījās pāri slideniem akmeņiem, jakām plīvojot vējā, zābaki slīdēja pa grants nogāzēm.
Lietus nāca pēkšņi. Auksts. Pēc dažām minūtēm viņi bija līdz ādai slapji.
Un tad — kritums.
Viņi atrada taku — gandrīz neredzamu, aizaugušu, bet šķita izmantota. Tā vijās lejup aizā. Virs viņiem vējš auroja, bet dziļajā ielejā kļuva klusāk — tikai lietus šļakatas un attāls dārdiens.
Viņi lēnām kāpa lejup, abi trīcēja no aukstuma. Aiza sašaurinājās, stāvās sienas pacēlās kā senas katedrāles drupas. Sūnas bija visur. Kaut kur tālu apakšā — upes rūkoņa.
Krēslā viņi atrada nelielu klints malu — šauru kalnu taku, izcirstu klintī, tikai pāris metrus plata, 200 metrus virs upes, kas tagad rūca kā dzīvs radījums.
“Te mēs paliekam,” Normunds sacīja, nogrūžot slapjus matus no acīm.
Viņi apsēdās cieši kopā, kājas karājās pār malu, muguras atbalstījās pret akmeni. Nebija patvēruma, bet klints deva kaut cik aizvēja. Normunds deva Benediktei sauso termokreklu no somas. Viņa palīdzēja viņam piestiprināt glābšanas segu starp izvirzījumiem, lai pasargātu no lietus.
Nakts pienāca lēni un smagi.
Viņi daudz nerunāja — tikai krūzīšu klusinātais šķindējums, dalīts batoniņš un ķermeņu siltums, kas glāba no aukstuma. Benedikte atbalstīja galvu uz Normunda pleca. Viņa trīcēja, bet smaidīja.
“Es vienmēr biju iztēlojusies, ka mēs reiz gulēsim Alpos,” viņa klusi pasmējās. “Nebiju gan iedomājusies šo variantu.”
Viņš noskūpstīja viņas galvu. “Rīt smiesimies.”
“Ceru, ka tad vēl būsi silts.”
“Es būšu liesmās.”
Abi klusībā pasmējās.
Negaisā pēdējās atliekas izgaisa pēc pusnakts. Zvaigznes atklājās starp mākoņiem kā piedošana. Upe tālu lejā turpināja savu dziesmu — baltūdens un akmens valodā. Normunds palika nomodā ilgāk, sargājot, vai Benedikte elpo vienmērīgi. Vai viņai ir silti.
Un tur, neiespējamā vietā, 200 metrus virs bezdibeņa, pazuduši Franču Alpu sirdī, viņi atrada kaut ko daudz noturīgāku nekā jebkura karte.
Viens otru.