Sēras |
[28. Mar 2009|10:59] |
Es tā pa īstam nekad neesmu sērojusi, jo laikam visi tie mirušie tuvinieki, kas manā apzinātā vecumā ir miruši, tomēr vairs nebija tik tuvi, es biju paguvusi atšvešināties no viņiem. Bet sēras ir vajadzīgas! Tas ir normāls process. Ja zaudējuma sāpes norij vienā kumosā un nedēļu pēc bērēm jau līksmo, jo apbedītais cilvēks ir apbedīts un ko tur vairs, tad šīs zaudējuma sāpes var nebūt izsāpētas un tās visnotaļ noteikti atgriezīsies skumju (neizskaidrojumu dažkārt), slimību un depresijas formā. Sēras īpaši tuva cilvēka zaudējuma gadījumā normāli ilgst 1 gadu. Citam īsāku periodu, citam garāku, bet 1 gads ir sēru laiks. Sēras principā ir dvēseles pārkārtošanās caur sāpēm. Tā ir samierināšanās un adaptēšanās jaunajai situācijai bez šī cilvēka. |
|
|
Comments: |
es nezinu, pēc bērēm nākamajā dienā jau vairs nesēroju. bet varbūt neviens tik tuvs nav pēdējā laikā miris, tāpēc.
Nu jā - tās ilgās sēras ir vairāk ar pirmās pakāpes radiniekiem un tuvajiem draugiem. Vai vienkārši tuviem cilvēkiem, kuru nāves iestāšanās mūsu dzīvi pārmaina. | |