| |
[Oct. 30th, 2012|05:29 pm] |
Tikko sajutu kopību ar kaimiņmājas kaimiņiem, pa neaizaizkaroto [kāds jocīgs vārds] logu lūrot viņējā. H, kopība izpaužas arī tanī, ka mūsu Tos logus no ielas lāga neredz. Un vēl es zinu, ka šodien rajonā nekurina tikai vislielākie žīdi, vai arī tie, kuriem tiešām nav.
Vispār mums ar šīs ielas puses kaimiņiem paveicies, mierīgi sadzīvojam bez pretenzijām, pat komunicējam.
Vēl pierakstu, ka ledus laikmeta priekšvakarā, grābjot lapas kopā ar savu ex (hahā, pirmoreiz pielietoju šo vārdu rakstiski, ir smieklīgi, dzīve nudien ir neparedzami paredzama vai otrādi), divreiz uzkāpu uz sava palietotā, bet joprojām brīnišķīgā fiskar grābeklīša. Grābekļa. Abas reizes tas bija atstutēts pret vertikālu virsmu. Bet bija tumšs, un gaisā jau vēdīja drūmi priecīgās pirmssniega pirmsnojautas.
Vajadzētu izvēlēties kādu konkrētāku komatu lietošanas shēmu. Es tos lietoju un nelietoju tik haotiski, ka pats tas, kuru pieminēt nedrīkst, izbesītos. Saprātīgi būtu vismaz vienu ierakstu ieturēt komatētu vai to otro (nekomatētu un matētu). Bet par to es domāšu rīt. Varbūt. Par gramatikas atkārtošanu, t.i..
Tagad domāšu, kur lai piekar to velo, lai neaizņem tik daudz vietas. Tas nav vienkārši, ja dzīvo mājā, kura no vieniem logiem, durvīm un plauktiem sastāv. Priekšnams mani patiesi jūsmina, 9 kvmetri un 4 durvis, no kurām visas veras uz tiem nabaga 9 kvm dažādos virzienos.
5. durvis, kuras vestu uz darbistabu, kādreizējo viesistabu (ibo tie viesi, kuri nāk, mierīgi var tusēt darbistabā, kas nav jau arī nekāds autoserviss, vai pa buduāriem), ir izņemtas, bet arī veras uz turieni.
To visu var savstarpēji visādi klabināt, procesā nodarot miesas bojājumus vienlaicīgajiem klabinātājiem vai sev.
Nez kāpēc biju šito palikusi zem 9 atslēgām. Laikam grābeklis vainīgs. |
|
|
