Katru reizi, kad man atkal kļūst skumji, garlaicīgi, lietaini vai naudas par maz, es pasēžu, padomāju un saprotu, ka atkal pārāk ilgi nav bijis ceļš zem kājām, katra nakts citā vietā, svešas debesis virs galvas, ainavas un vīrieši, kuros nevar pagūt iemīlēties, neapēstas eksotiskas pusdienas uz šķīvja. Tā ir mana atkarība, mūžīga un neārstējama, nolādētās nomadu asinis, pirms gadsimtiem padzītā čigānu kasta, un darīt tur nevar neko.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
fanijavai tad gadienā viens nomads pavisam drīz kā reize nedodas mazā ekspedīcijā?;)