Kaut kāds samocīts ierados mājās pēc darba un dzimšanas dienas vakariņām. Samocījums uznāca kad kūlos mājās, jo sapratu, ka pilnsonis tak ieradies, lai pajauktu manu mierpilno, vientulīgo uzdzīvi. Un aizbēgt, noslēpties ar nav kur. Ņēmu un sapratu. Nav. Neviena. Un tad neviļus uzdod sev jautājumu, vai tad tas nav tas, ko gribēji? Atkal nepatīk? Nezinu, pagaidām mazliet draņķīgi ar pašsajūtu, ka nevelk vēl smadzenes darbināt uz to pusi.