Mīļā Feita, tās sāpes, kad nomirst ļoti tuvs cilvēks... Mierinājuma vārdu nav (es arī pārstāju tikpat kā ēst, kad nomira vecmāmiņa).
Bet tu esi ļoti stiprs cilvēks.

(Reply to this) (Thread)

es, diemžēl, nepārstāju ēst... es ar ēdienu mēģināju aizbāzt tukšumu. bulīmija. meh.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Abas darbības vienlīdz kaitīgas ķermenim,
tā ir ļoti jūtīgiem cilvēkiem. Tas tukšums ir tik smags...

gribēju tikai pateikt, ka esmu domās ar tevi, jo esmu izjutusi līdzīgas sāpes, tikai katrai no mums ķermenis un dvēsele reaģē citādi... Un atceros laiku, kad tevi satiku, kad nesen tev bija nomirusi ļoti mīļa draudzene. Tādas lietas atmiņā iespiežas un paliek, pat ja cilvēki vairs nesarunājas. Tā nu zini, ka mana līdzjūtība ir neviltota. Vārdi, vārdi, vārdi...

Ticu, ka tu dzīvosi. Pēc viena sapņa, kurā cīnījos par iespēju tikt atpakaļ dzīvē, atgriezās spēja norīt ēdienu.


Tev vēl ir jādzīvo šeit, apkārtējie cilvēki par tevi uztraucas, pat ja mans komentārs var besīt (vnk toreiz tādā situācijā man pašai visas apkārtējo runas šķita banālas).

Virtuāls apskāviens un samīļojiens.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies mīļš.

(Reply to this) (Parent)