Mans pirmais oficiālais ieraksts šeit taps gan jau kaut kad drīzumā. Tagad galīgi nav laika gari un plaši pļāpāt un rakstīt te par visu. Šodien man ļoti interesants garastāvoklis - dziļās, iekšējās melanholiskās skumjas un tām pa virsu prieks, smiekli un neliela deva mana ķertuma. Tādēļ šodien lielās pārdomas. Tagad vienkārši gribas izpaust kādu sāpīgu emociju un jautājumu, cerot, ka tas, kā es domāju, nav patiesība... Kāpēc cilvēki gandrīz vienmēr palaiž garām dzīves dotās lielās iespējas? Kādēļ mēs skrienam pakaļ kādam, kuru uzskatam par svarīgu un vajadzīgu, kaut arī zinām, ka īsti nav iespējas "iegūt" šo cilvēku, kad tai pat laikā mūsu deguna priekšā ir kāds, kurš ir gatavs darīt tiešām daudz ko, lai tikai mums būtu labi?! Šis kāds grib būt ar tevi, bet tu tikai domā un ceri uz neiegūstamo... līdz kādā brīdī attopies, ka tas, kurš ir vēlējies būt ar tevi vairs nav šeit blakus, viņš ir aizgājis... Tu domā, ka "aizvietošana" nelīdzēs? Bet, kā lai tiešām to zina, ja nav mēģināts? Varbūt tad vismaz uz kādu brīdi tā aizrautība, sāpes un riebums rimsies? Ak, pārāk ilgi tu domāji, pārāk ilgi biji nepieejama, pārāk ilgi biji akli pievērsusies kam vienam... Cerību uz kaut ko nekad nevajag atmest, bet vajag izmantot dotās iespējas, citādāk vēlāk var nākties smagi nožēlot.
"Neignorē kādu, kuram Tu esi svarīgs, jo kādu dienu Tu vari saprast, ka esi pazaudējis dimantu, kamēr krāji akmeņus."
"Tas,ko tu nevari dabūt, vienmēr liekas labāks par to, kas tev pieder.Tā arī izpaužas cilvēka dzīves romantika un idiotisms."(Remarks)
"Viņš skries tev pakaļ kādu laiku, līdz pienāks diena, kad viņš beigs ap tevi riņķot un tajā brīdī tu vēlēsies, lai būtu ļāvusi sevi noķert!"
"Dievs patiesībā ir dāsns – viņš bieži sabīda kopā "īstos", bet mēs paši neprotam rīkoties, sabojājam doto iespēju."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}