| postBastīlijas sindrōms |
[Jul. 17th, 2014|01:42 pm] |
lasot Kasparam Dimiteram veltītos tautiešu modros vēŗtējumus un možos vēlējumus — pa lielam pi£t nah uz Laimes zemi dīkdieņiem, psihiem, slaistiem un dienaszagļiem, aizvien stingrāk ar pēdējiem pašidentificējos.
man te nesen uzņēmuma galveno agronōmi ielika durkā. lūk, uzzināju, ka esmu vienīgais, ar ko viņa ir gatava komunicēt. vārdsakot, rīt uz psiheni; sen nav būts.
tikmēr draudzene Islandē ir uz galda. tā pati, kas mani aicina atvilkt elpu kādā islandiešu rehabilitācijas ēē iestādē. viņiem tās esot līmenī.
lai nu viņai visi redzamie un neredzamie ir klāt, labvēlībā.
un lai SvāvarKnūts dzied šūpuļdiesmu Čuči, manu mīļumiņ.
It is always a shock for foreigners
when I translate the lyrics of this
dark poem by Jóhann Sigurjónsson.
A lullaby about death and horror and
the tragic sadness of the world and
the people that inhabit it, it is sung
to almost every Icelandic child from
early childhood.
Tikmēr lietotāja mazaa_mija ar putekļusūcēju atsūc drozofilas no gleznas uz sienas, pa ceļam ieraujot vakuumā arī pa tipografikas plakātam.
bet, lūk, kas par skumjām sakāms Mazajai Mijai no grāmatas, ko vakar pārvedu savai lietotājai:
If I'm sad, I don't need to show it with a mourning band, said Little My.
That's right if you are sad — but you aren't sad, said Moomintroll.
No, I'm not, said Little My. I don't know how to be. I'm only ever happy or angry.
Would it help the squirrel if I were sad? |
|
|
