| sirmgalvji & vesterni |
[Sep. 9th, 2010|06:02 pm] |
| [ | skaņu celiņš |
| | Ennio Morricone | ] |
Šodiena iesākās diiiezgan traki.
Pēdējais rīta sapnis bija tāds mazliet ārprātīgs, mazliet drūms, mazliet skumjš. Atslēgas frāze būtu tā, ka es pieredzēju vienu versiju, kā brutāli izvaro manu dveseli. Pilnīgā mazohisma esence, delikatese & šausmu-estētikas-katarse. Detaļās neiedziļināšos, bet atceros, ka pēc tam stāvēju uz mājas dzegas un nesapratu - es jau esmu putns, atliek tik laisties & palikt debesīs. Vai arī esmu cilvēks, bet atliek tik laisties & varēšu tapt par putnu.
Laikam visa atslēga ir tā, ka visai bieži pēdējā laikā tā jūtos arī pasākumā sauktā "dzīve".
Uzreiz pēc tam bija jādodas uz karpeļu lauku pie diviem trakiem večiem, kuri katrs runā ar sevi, skaļi smejas paši par saviem jokiem, vēl kliedz uz sevi.
Ja piedzīvot vienu nosliktākajiem murgiem savā dzivē, jau nav nekāda medusmaize; Tad to nepaēdušam-no-rīta-iešanu uz to kartupeļu lauku varētu nosaukt par 1:0 providences sadistiski-ironiskās gaumes labā.
Nē bet ir ok, pauzē gatavojot sev pusdienas, pa visu maju uzliku Morrikōni & galvā izspēlēju stāstus par savu laimīgo bērnību (alternatīvās vēstures žanrs) un super-proper laimīgo nākotni (sci-fi).
Tikko, beidzot darbu, viens no večiem, saimnieks, mežonīgi aiz prieka noaurojās & tā ka viss-gan-jau-būs-forši.
|
|
|
