kaķa klepus - ...

tātad viss sākās ar to, ka es šonakt sapnī redzēju, ka mana māte vecajās mājās brāļa gultā sagūsta melnu čūsku. un viss beidzās ar to, ka viņa man pirms stundas piezvanīja un pateica, ka viņus atkal liek ārā no mājas.
par kādām sajūtām tagad lai raksta? par to, ka ir cilvēki, kuriem vienkārši neveicas, jo ar loģisko saprātu līdz tādam atrisinājumam neviens nebūtu nonācis - viņi ir lētticīgi, mēs esam nolaidīgi, un tad atkal viņi ir stūrglavīgi, jo toreiz, pirms 7 gadiem, bija labi, ka ir kur palikt. bet varbūt tomēr parunāt par savu atsvešinātību no vecākiem un viņu problēmām - ka es ienīstu savu tēvu par to, ka viņš dzer, un māti par viņas gļēvumu, to vis paciešot. jo viņiem liekas, ka nav jau neviena, kas palīdz. mēs te tā skaisti deklarējam, ka katram pašam ir jācīnās par savu vietu zem saules, ka nevienam uz paplātes neko nepienes. taču es savus vecākus pieskaitu zudušai paaudzei. mani var sodīt par to, ka nespēju un izvairos pasniegt roku un izvilkt viņus bedres laukā. par to, ka pasaulē ir ļauni un mantkārīgi cilvēki, kuri savā īpašuma eiforijā ir gatavi nolaisties līdz viszemiskākajai rīcībai. nē, negaidiet Dieva atmaksu, viņš pats izlems, kurā brīdī izrēķināties ar mums visiem. par to, ka es nezinu, kā tas viss beigsies, es negribu to vēlreiz piedzīvot. bet es nedrīkstu novērsties no tā visa, kaut kas ir jādara.
vienā sekundē visa tava dzīve var pārvērsties. visas tavas prioritātes un sapņi var kļūt mazsvarīgi tikai tāpēc, ka šajā pasaulē nedzīvojam vieni. kārtējais pārbaudījums, kuru šobrīd panesu ar asarām un nenormālu tukšuma sajūtu. te nav argumentu, te pat ir grūti faktus uzskaitīt. nekādas loģikas, bet ļoti daudz emociju un saraustītu notikumu. ir grēks teikt 'nav vecāku, nav problēmu'. ir grēks tā domāt. tad atļaujiet man, grēciniecei, lūgt apžēlošanu un sūtiet kādu gaismas staru!