Pilota memuāri.

Interesanti, kāpēc zvēriem ir tā paveicies ar iešanu ziemas guļā, kamēr es, cilvēks, cīnos ar savu slinkumu un neizdarību visu laiku pavadot nomodā. Ir TĪĪĪK nenormāli sarežģīti piespiest sevi kaut ko darīt, ieskaitot pat to, kas teorētiski ir gana saistošs. Ērtāk ir tomēr papļurkstēt Cibā, uzraut pūlu, pagulēt un paurbināt degunu, nekā saņemties un ieviest kārtību haosā, izķert vēl atlikušos veļļa mehānikas gļukus, turpināt būvēt kārtējo eksperimentālo modeli, un tā tālāk līdz bezgalībai.
Un, tagad - interesanti, kuru es varētu par to vainot, kam piesiet bumbas? Ziemai/rudenim/pelēkumam/naaaaah-negribas?