pārraidē no rīgas svētkiem rādīja kā tikko staigāt un runāt sākušai meitenītei bija rokās iegrūsta ota, priekšā pagrūsts papīra gabals un žurnāliste viņai jautāja, ko tu gribi uzzīmēt, uz ko meitenīte atbildēja - es gribu uzzīmēt aplīti. tā sķiet bija viena no tām retajām reizēm manā dzīvē, kad dzirdēju kādu pasakām ko jēgpilnu. citi sīkaliņi turpat blakus jau bija sazīmējuši kurš mājiņu, kurš cilvēciņus, kurš puķītes un visādu citādu huiņu muiņu, bet meitenīte nē - meitenītei, redz, gribas aplīti. cerība tātad ir.