No Elmberijas ceļš uz kalnu veda cauri Brenšamas ciematam, kas bija garš un izkliedēts un stiepās puslokā, kas vairāk vai mazāk sakrita ar vienu no zemākajām apvāršņa kontūrām. Mājas galvenokārt bija būvētas pa pusei no koka, ar bieziem salmu jumtiem, un to dārzos auga vecmodīgi ziedi, kalnu kārklu puduri un peonijas, saldās Viljamsa un klejotājrozes, lāpu lilijas un amaranti. Tur auga pērkones, kuras es joprojām atceros, tāpēc, kad jūtu to smaržu, es domāju par Brenšamu.
Tur bija baznīca ar augstu torni, blakus kurai auga trīs papeles, un vēl ciematā precīzi nomērītos attālumos viens no otra atradās trīs krogi: "Zirgs un ecēšas", "Trompete" un "Ādams un Ieva". "Zirgu un ecēšas" (Horse and Harrow) vietējie dēvēja par "Šauro Zirgu" (Horse Narrow), kas iebraucējiem radīja zināmas neskaidrības, nerunājot nemaz ceļojošo mākslinieku, kurš bija uzgleznojis kroga izkārtni - viņš ar lielu precizitāti tajā bija attēlojis zirgu un bultu (Horse and Arrow). Neviens gan to neņēma pie sirds. Tas bija labs joks un tāda bija Brenšamas attieksme, un, tagad atskatoties uz to, es redzu, ka tā bija tipiska šai vietai, kur cilvēki bija humora pilni, iecietīgi viens pret otru, maķenīt trakulīgi un apveltīti ar īpatnu viedumu.
Arī "Ādams un Ieva" bija ar uzgleznotu izkārtni. Šoreiz mākslinieks bija strādājis pats par savu naudu; koks, aizliegtais auglis (neapšaubāmi, "Cox's Orange Pippin" šķirnes ābols), čūska, divas kailas figūras – viss bija attēlots ar rūpīgu precizitāti. Ja paskatījās uzmanīgi, varēja saskatīt, ka Ievas sejā bija redzams ļauns un maldinošs prieks, pat gandarījums; acīmredzot viņa jau bija mielojusies ar aizliegto augli un tas viņai garšoja. Bet daži cieminieki zināja teikt, ka Ievas paraugs bijusi sarkanmatainā, izlaidīgā krogusmeita, kas strādāja "Ādamā un Ievā" tolaik, kad mākslinieks tur uzturējās.
Tur bija baznīca ar augstu torni, blakus kurai auga trīs papeles, un vēl ciematā precīzi nomērītos attālumos viens no otra atradās trīs krogi: "Zirgs un ecēšas", "Trompete" un "Ādams un Ieva". "Zirgu un ecēšas" (Horse and Harrow) vietējie dēvēja par "Šauro Zirgu" (Horse Narrow), kas iebraucējiem radīja zināmas neskaidrības, nerunājot nemaz ceļojošo mākslinieku, kurš bija uzgleznojis kroga izkārtni - viņš ar lielu precizitāti tajā bija attēlojis zirgu un bultu (Horse and Arrow). Neviens gan to neņēma pie sirds. Tas bija labs joks un tāda bija Brenšamas attieksme, un, tagad atskatoties uz to, es redzu, ka tā bija tipiska šai vietai, kur cilvēki bija humora pilni, iecietīgi viens pret otru, maķenīt trakulīgi un apveltīti ar īpatnu viedumu.
Arī "Ādams un Ieva" bija ar uzgleznotu izkārtni. Šoreiz mākslinieks bija strādājis pats par savu naudu; koks, aizliegtais auglis (neapšaubāmi, "Cox's Orange Pippin" šķirnes ābols), čūska, divas kailas figūras – viss bija attēlots ar rūpīgu precizitāti. Ja paskatījās uzmanīgi, varēja saskatīt, ka Ievas sejā bija redzams ļauns un maldinošs prieks, pat gandarījums; acīmredzot viņa jau bija mielojusies ar aizliegto augli un tas viņai garšoja. Bet daži cieminieki zināja teikt, ka Ievas paraugs bijusi sarkanmatainā, izlaidīgā krogusmeita, kas strādāja "Ādamā un Ievā" tolaik, kad mākslinieks tur uzturējās.
John Moore, "Brensham Village", 1946