as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

no rīta rimi kāds vecs vīrietis mani uzrunāja, kamēr izvēlējos mango. vai esot labi? vai mīksti, vai nav puvuši. šķiet, ka ir taisni tādi kā vajag, saku. bet kādu labāk, viņš jautā. tādu mīkstāku vai cietāku. es ņemu ļoti mīkstu, saku. bet tas tāpēc, ka taisīšu biezeni. jūs labāt tādu vidēju. nu labi, meitiņ, labi. aizeju. esmu nogurusi, mango pļāpas iederētos pēcpusdienā drīzāk. tepat tramvajā atkal tāds vīrelis skumju seju, bet runīgs pēc velna, ziniet, es esmu arī no tām jocīgajām, kas runā, ja ar mani runā, vienalga kādi deguni, lielākajā daļā degunu tomēr ir kaut kas aizkustinošs, uz mirkli. pēc tam- atšūt, aizbēgt, jā, tas, protams, ir sods par nespēju ignorēt to mazo planētu, no kuras nāk visi šie tik bezgala draudzīgie, jukušie vai citādi īpatnie. viņi parasti ir gados, viņi nekad sev neatklās burvīgo tīmekli, kur var kliegt, vienalga vai klausās vai nē, viņu tviteris ir vēlie tramvaji un neaizsargāti garāmgājēji. kādēļ viņi tik ļoti biedē un iztramda viņu mieru, kādēļ labais tonis ir augstprātīgi pasmaidīt un kaut ko nomurmināt vai arī sākt cītīgi blenzt vienā punktā un iztēloties sevi esam vienu visā pasaulē, tas laikam ir pavisam vienkārši saprotams. viņi ir vientulības priekšvēstneši. piedzērušies enģeļi.

90 procenti cilvēku apgalvo- „es piesaistu visādus dīvaiņus.” m., starp citu, man reiz atklāja pretējo. viņam jocīgie nekad nepievērš uzmanību, pat stopējot ar viņu viss bija citādāk, nekādu izbijušu cietumnieku, nekādu neveiksmīgu ekscentrisku mūziķu, nekādu reliģijas frīku... nekā no parastā „draudzīgāks un atsaucīgāks par vidējo” sortimenta. minēšu, ka tas tāpēc, ka viņš tiešām spēj izcili norobežoties no apkārtējā, viņā nav tā uzreiz saredzamā plaisa pa kuru ielīst un uzsist uz pareizajām stīgām, atrast vājuma pazīmi... m. ir tik izolējies, ka tikai un vienīgi tik liels dīvainis kā es, var viņā ielīst.

 bet pārējie, ne tik noslēpušies sevī, viņi ir aicinājums un izaicinājums. salauzt bruņas. padarīt vēl vienu par tramvaja dīvaini. bailīgi, apzināties, ka šī vecuma vientulība, šie visi kādam citam laikā nepateiktie vārdi, šis rūgtums pret dzīvi kādā brīdī var izšļākties no tevis ar tādu nepieciešamību, ka ceļā nestāvēs nekas no tā, ko mēs apzīmējam ar man tik mīļo vārdiņu „normāli”. mana reakcija parasti ir milzumliela vēlme apskaut, tas laikam arī nav normāli. nē, neatceros, kad būtu apskāvusi svešinieku tādā labestības nozīmē. mani ir, starp citu. nē, nemetīšos apgalvot, ka pasaule kļūtu labāka, ja visi apskautu svešiniekus. pazīstot cilvēka dabu, pasaule labākajā gadījumā kļūtu par milzu orģiju. vai arī... kaut kas noteiktu saietu grīstē. tas ir tāpat, kā ielaist jehovas lieciniekus pie sevis visticamāk, un nu man ir šī ielaišanas pieredze. šī nav tik tīra inde, šī ir universāla. katrs reiz meklē svešinieku mierinājumu. tādējādi visuzskatāmākie piemēri biedē. un vecums. lielie vientulības vārti.

noslēpties no pasaules, mīlot pasauli. būt par kaķi, kas aizies nomirt tālu no cilvēkiem, mūžīgi paliekot pūkaini maigā atmiņā. nekādu sapampušu potīšu, nekāda publiska vājprāta, pasargāts miers. gaidīt līdz aizsals jūra. atrast pēdējo bāku pasaulē, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ vēl aizvien jāiededz cilvēkam pašam. un tu arī būtu tur, kaut kur kur laiks nemaz nepastāvētu, tik vien kā tas ritms, kad jāatceras spīdēt. pa visiem tiem gadiem es būtu iemācījusies klusēt. klusums, pārītis kaķu, mirklīgas vētras un karstas vasaras. kādu rītu pamosties, paskatīties ārā pa logu- ledus, cik tālu vien sniedzas skatiens. mēs pieietu viens otram tuvāk kā jebkad, un tonakt, tonakt gaisma būtu spilgtākā kā jebkad. un viss. beigas. līdz aizsals jūra.

katram ir savs stāsts. un šie stāsti vienmēr būs būtiskāki par īstenību. varbūt tāpēc tik nekontrolēti raudu ikreiz pie big fish beigām. tik ļoti, ka varu izturēt veselu reklāmas pauzi un tad turpināt raudāt, tā it kā nekas nebūtu bijis. patiesības nojauta gan turpinās gruzdēt. vismaz skumju un traku vecīšu acīs.

bet varbūt. varbūt viņš tiešām vienkārši tiešām neko nerubīja par mango.