tikko iekš traukiem.lv ieraudzīju n. un atminējos to reizi, kad pie viņas laukos šķūņaugšā ar z. sēdējām, kad bijām to pārtaisījušas par galīgu retro mītni. tā tik bija vasaras nakts. puskailām skriet pa pļavu. mjā.
tagad atskatoties uz to sarunu secinu, ka, mēs, cilvēki, ļoti bieži rīkojamies galīgi ne tā, kā citi cilvēki par mums domātu.
un tie, kuriem liekas vajadzētu būt tiem saprātīgākajiem un pareizākajiem, rīkojas visabsurdāk. tas laikam tāpēc, ka zemapziņā apzināmies, ka jāseko kaut kādiem likumiem, bet tie pārējie to nedara/dara jo tās ir viņu morāles, nevis noteikumi. un kaut kas tomēr mūs dzen pārkāpt tos noteikumus, pat tad ja tās būtu arī mūsu morāles.
un jā, toreiz, lai arī biju šokā, kad viņai izspruka tas teksts, es kaut kā to pieņēmu. un man liekas kopš tās reizes es nešokējos par sev apkārtējo rīcībām, lai arī ko viņi iesāktu.
un par nosodīšanu vispār nevar būt ne runas, jo atliek vien palūkoties uz sevi no malas. vismaz man ir tā, ka apzinos, ka pati jau līdzīga, un cik slimi ir nosodīt kādu par to, ko pats esi gatavs darīt vai jau dari?

ps. kā gribas uz vilku konci.