| |
[Sep. 18th, 2025|11:09 pm] |
|
Varbūt ir Ziemassvētku laiks, tas ļaunais brīdis pirms svētkiem, kad es nezinu, kur sevi likt. Vienu dienu stāvu origo pasta nodaļā, gaidu, kad ekrānā parādīsies mans kārtas numuriņš, kad man pēkšņi liekas, ka es Tevi pazīstu, esmu kaut kur redzējusi. Tev ir jānosūta paciņa, bet Tu izskaties pēc kāda, kurš taisnā ceļā dotos makšķerēt, jo Tev kājās ir gumijnieki. Es saprotu, ka man ir apmēram tik daudz laika, cik viena sērkociņa izdegšanai, lai es pagūtu pateikt Tev visu. Es saku pasta darbiniecei, ka man vajadzētu vienu pastmarku. Vai sūtīšanai pa Latviju? Nē, tālāk. Daudz tālāk. Un Tu pagriez galvu uz manu pusi, it kā nespējot noticēt, ka man ir balss. Tu domā, ka Tu nemaz nevarētu izvēlēties, vai Tev patīk vai nepatīk šī balss. Es nevaru izvēlēties pastmarku. Man vajadzētu ar Flow kaķīti, bet saprotu, ka tas ir stulbs jautājums. Šādas pastmarkas viņiem nav jau sen. Tu esi, Tevis ir vairāk. Te tu esi, te tevis nav. Uz ielas mani gandrīz notriec velosipēdists rūķa cepurē. |
|
|
