11:14 pm - Gari, nepieklājīgi un no sirds un rajona
Tātad, šodien esmu nodevusi lieldarbu, pie kura strādāju pēdējos divus mēnešus.
Pati nodošana, protams, kā jau tādos gadījumos ierasts: pēdējā pēc likuma paredzētā diena, šīs pašas dienas rītā pats galvenais priekšnieks atceras, ka nav neko galveni pārbaudījis, un sāk drudžaini baudīt un pieprasa labojumus, par kuriem neviens nekā nezina un palīdzēt nevar, es sirmoju paātrinātā tempā, un mans vienīgais prieks ir noiet uz pīpētavu pagrabstāvā un paklausīties saimniecības daļas vīru pārspriedumos par dzīvi.
- Liec to pelnutrauku man uz ceļa, tev būs tuvāk, - gādīgi saka datorurķis.
Es (bažīgi un neticīgi) - Vai stāvēs?
- Man vienmēr stāv! - viņš lepni saka.
Es kautrīgi sarkstu, bet ilgi sarkt man nav ļauts, tiek mainīta sarunas tēma.
- Dzirdēju, ka valsts iestādēm nogriezīšot 20% budžeta. Visām, - ierunājas saimniecības vadītājs.
- Tas nozīmē, ka uz darbu būs jāiet ar savu tualetes papīra rulli, - es prognozēju.
- Nu, tas vēl būtu sīkums, ja ar savu rulli. - saka pirmais strādnieks.
- Jā, jā, man nebūtu nekādu iebildumu, - piebalso otrais strādnieks.
- Bet es, - lepni saka saimniecības daļas vadītājs. - Es esmu gatavs vispār darbā nedirst!
Mēs smejamies minūtes piecas. Pat datorurķim vairs nestāv, un viņš ir spiests pieturēt pelnu trauku ar roku, lai tas smieklu dēļ neaizripotu velns zin kur. Kad varam parunāt, mēs apspriežam to, kā vadītājs pēc darba, sarkans no aizturētas piepūles, jož uz māju. Mēs nonākam līdz tam, ka tualeti likvidēsim, un tās vietā kaut kur pagrabā iekārtosim kasti ar smiltiņām.
- Ko smejaties, pavieglie, - norūc vadītājs - Esmu pieradis, būvobjektos tak bieži tualešu vispār nav!
Visbeidzot viss brīnumainā kārtā ir salabots, iespirāļots un pret parakstu nodots. Ir pāri pieciem vakarā, es sēžu pie datora un saceru "thank you" vēstuli visiem pasākumā iesaistītajiem. E-pasts brēc, ka nevarot to nosūtīt. Nobīstos, ka pret mani darbojas kāds spama filtrs, kurš daudzo adresātu dēļ ir nolēmis, ka es mēstuļoju. Pārskatu iestatījumus - tie ziņo, ka es šobrīd esmu izmantojusi 102% savas e-pasta apjoma.
Kā ir iespējams izmantot 102% pastkastes, man nav skaidrs. Vai tā kaste ir no gumijas? Noblisinu acis, un sāku dzēst vecos pastus no savu darba gaitu pirmssākumiem.
Un - šeit ir ātri jāpārslēdzās uz sentimentālo noti, nost ar tualešu humoru - es domāju par to, kā viss ir mainījies. Ir pagājuši seši mēneši, kopš es sūtīju pirmās vēstules tobrīd pavisam svešiem cilvēkiem, saviem jaunajiem kolēģiem. Par viņiem es zināju tikai to, ka viņu ir šausmīgi, neaptverami, bezjēdzīgi daudz. Turpat divi ar pusi simti. Pirms tam nekad ilgāk par mēnesi nebiju strādājusi organizācijā, kurā būtu vairāk par 30 darbiniekiem, un tur ar visiem iepazīties nesagādāja pūles. Vienmēr bija skaidrs, kas ar ko nodarbojas, jo neviens cits ar to nodarboties vienkārši nevarēja. Tagad skaidrs nebija nekas. Man nebija ne jausmas, ko iesākt ar pārsimts cilvēku kolektīvu.
Tagad, pārskatot vecās vēstules, es vairs neredzu tikai svešus vārdus. Es redzu konkrētas sejas, pienākumus, rakstura iezīmes, niķus un panākumus, jokus un kašķus, prātu un emocijas. No vārdu un uzvārdu saraksta daudzi - ļoti daudzi - ir kļuvuši par īstiem cilvēkiem.
Tas, protams, nenozīmē, ka mans pašreizējais darbs ir mans dream come true. Taču rakstot thank you vēstuli izbrīvētajā e-pastā, es smaidīju pavisam neviltoti.