Es zinu, ka nav nemaz vērts sākt izvērst plašu refleksiju par šito, jo tas izaugtu par neproduktīvu ņaudēšanu, bet, ja runa ir par medicīnu un visādām sociālajām struktūrām, es jūtos kā nesakārtotas un kopumā galīgi dranķīgas un smirdīgas sistēmas upuris. Nez, vai citi tā nejūtas un nav jutušies pirms manis. Es tik ļoti priecājos, ka man būs iespēja par šo kaut kā publiski reflektēt, rakstot to blogu, jo tas vismaz rada (varbūt iluzoru, bet tomēr) sajūtu, ka es nepiedalos klusēšanā, tipa "nav jau forši, bet var jau pieciest, un ko tad mēs varam izdarīt, blāblā". Ir pizģec, nevis "nav jau forši".

Es varu dīlot savu slimību, bet es atsakos dīlot šo ārprātu.