Plēsoņa manās krūtīs, kas aprij visu, prasot vēl, ir kļuvis pilnīgi nesātīgs. Man vajag cilvēkus, man vajag, lai viņi mani mīl, es gribētu, lai kāds mirst manis dēļ, lai tas zvērs beidzot aizrijas un ļauj man mocīties klusās sirdssāpītēs, ne uz ko vairs necerot.
Es gribu dabu. Gribu izraut kokus ar visām saknēm un savākt pušķītī, lai pusmirušus pamestu jau nākamajā brīdī. Es gribu izdzert ezerus un izvemt tos tuksnesī, radot oāzi, kuras mirāžās pazust. Gribu novīt ērkšķu vainagu no visām pastaigām saulrietā, sēdēšanām pie upes, peldēm mirušu maijvaboļu jūrās, lēkāšanām pa negaisa radītām peļķēm.
Es gribu skriet savā meža skrējiena maršrutā, skaitot pēdējos sirdspukstus. Gribu gulēt zālē un skatīties mākoņos, gribu ēst smilgas un zīlēt pieneņpūkās. Gribu lidot līdz ar papeļu pūku gariem un piedzīvot, kā ir būt zvaigznei, kas krīt. I want to smell dark matter.
Es negribu neko mazāk kā Visu.
Tas ir nežēlīgi. Lai kur es dotos, tas ir brīnišķīgi līdz brīdim, kamēr es saprotu, ka tas tūlīt beigsies un ka tas patiesībā ir nekas. Es varētu nopirkt biļeti uz tālāko vietu uz Zemes vai Visumā, un tas tomēr būtu garlaicīgi.
Es nesaprotu, vai mana iztrūkstošā personības, manas būtības daļa, ir attālinājusies vēl vairāk, vai arī tā kļūst tuvāka, triljonreižu pastirpinot alkas pēc tās.
Cik ir manu zudušo daļu? Kā lai es tās savācu atpakaļ? Un tomēr tas ir tikai biedējošs sapnis...