klasika

Šajās divās 'es un tikai kaķis' dienās esmu izdzērusi vairāk kōlas kā līdz šim savā mūžā. Nu, pārspīlēti tas ir ļoti, bet melnās dziras kārdinājumam nebiju ļāvusies sen, apmēram no tiem laikiem, kad uz palodzes glāzītē sīpolu vietā lika zobu vai zeķi kōlas šķīdumā, lai pārbaudītu, cik ātri šī substance saēd tajā iegremdēto objektu. Tagad, dzerot šo saldo brīnumu, es iedomājos šausmu stāstiņus, kādus viens otram bērni vēstīja, un manu acu priekšā parādās aina kā no piedzīvojumu fantastikas filmas ar burbulīšiem, krāsiņām un izgaistošiem iekšējiem orgāniem. Iedzer vienu malku, pazūd kuņģis, iedzer otru - kāju ikrs, trešais un ceturtais izdzēš pa ausij un nierei un tā uz priekšu, kamēr beidzas kōla, un tu, cilvēks, paliec tāds šķībs un caurumains, galīgi nesimetrisks un zaudējis visus Apollona dotumus. Cilvēki mēdz teikt, ka "tu nozagi manu sirdi" vai "manas domas ir pie tevis"(apmēram - atņēmi manas smadzenes, dod atpakaļ), tad kāda ir atšķirība, ka to kaut ko no tevis, to daļu, bez kuras tu darbojies tik un tā, atņem dzira vai cilvēks? Un ja tā būtu brīnumdzira, ko tu iedzer, lai kļūtu perfekts savās acīs un vēl vairāk - sava kaķa acīs, pa jokam, protams, un pasaulē vairs nebūtu neglītu lietu, līku degunu, pārmērīgi lielu ķermeņa daļu vai slikti funkcionējošu orgānu (par sākotnējo tēmu runājot). Kā būtu, ja viss būtu ideāls, pieliec klāt smuko, paslēp visu traucējošo, kā būtu, ja mūsu rokās būtu viss, kas mums nav ļauts?