| |
[Sep. 10th, 2025|07:26 pm] |
Ko es vēl varu pateikt. Es ilgojos. Dažbrīd ļauni. Dievinu visus viņa garastāvokļus. Reiz kad plijos viņam virsū kā negaisa mākonis, kurš tikai grib izpērkoņoties un izzibeņoties pār viņu, viņš tā sadusmojās. Tā bija kā karikatūra, zini. Maziņš cilvēciņš vicina dūrītēs savilktas plaukstas un virs viņa dusmas kā melns sašvīkājums. "Kotudarituvispārsaprotikotudari?!"
Es toreiz sāku dungot to dziesmiņu. Es no vilka nebaidos. Viņš tad padevās, es to jutu. Norakstīja mani makulatūrā.
Tas bija ļoti savādi, ka es, parasta Zuze būdama, sētas krancis, varu sadusmot tādu cilvēku, kāds ir viņš. |
|
|
