| |
[12. Jan 2019|15:23] |
3:23 pm
kuršu kāpās bija kā pasakā, viss bija, mana zelta meitene aptur laiku un visas sāpes, un atnes sauli līdzi. bērēs es piecēlos un pateicu paldies, un bija jāraud ļoti daudz. izņemot mirkli, kad runāja runātājs, viņš runāja tik briesmīgi, ka bija no šausmām jāsmejas. tu nomirsti, bet ar to vēl nepietiek, par to vēl jāsmejas.
brīvajā laikā mēs vienkārši dalāmies siltumā, un ēdam ļoti labas brokastis, un tad visas iespējamās kūkas, bet tas nav par to, man bija kaut kas svarīgs sev jāpasaka vēl pirms miegs visu aiznes
šodien ar visa rajona bērniem uz kalna bija mierīgi un priecīgi, bet tu vari but līdzās, cik gribi, tu nevari paņemt sev neko līdzi. viss, ko es varēju, ir paņemt biļeti atpakaļ divas nedēļas vēlāk. un pabūt vēl mazliet.
vakar saplēsos ar cilvēkiem, kas par mani maksā. beidzās tas viss ar "i love u, i love u too", bet kaut kā rētas paliek, man neliekas, ka naudai jābūt tik personiskai, vismaz ne vairs. tagad tam būtu jābūt. tālāk.
for fuck's sake. take care.
dzīve, ko es tev gribēju pateikt, šodien, kad mani apsmēja par parkinga skills, es negāju līdzi, aizgāju uz otru pusi, atradu siltu vietu un pabiju ar sevi. to es sev gribēju pateikt, es esmu tik ļoti pateicīga par visu. par to, ka pat ar un caur visām sāpēm viss, kas paliek, ir tāda mīlestība. es tā domāju vēl pirms viskija.
un mēs sanesām šodien lielos galdus, lai ir lielas vakariņas, jo bija liela zivs. bija tikai zivs un mērce, jūs esat ēduši tādu mērci, sacep zivi sālī, lasi vai foreli, un mērcē puravs ar ķiploku, citrons un eļļa, viss svaigs, nu, izņemot to zivi sālī cepto, jāēd puse zivs, puse mērces. varbūt to es sev gribēju pateikt. katram jau ir kaut kas, kas ir dzīvē pats svarīgākais. un es paguvu pateikt, ka nevajag teikt dīvains, pietiek ar savādāks.
i am so grateful. |
|
|
