(no subject)
« previous entry | next entry »
Jun. 10th, 2022 | 12:16 am
Aizstāvēju.
Bija zini kā.. jā, no ļoti liela satraukuma līdz zinātniski-filozofiskam frīstaileram beigās. Galu galā.. aizstāvēšanas komisija, kurā nebija neviena humanitāro vides zinātņu pārstāvja, mani īsti nesaprata. Par spīti diskursu, dabas vērtību vienkāršojumiem un laika limitiem.
Pēc viršu burgera pastaigas ar Lauru, caur svelmi un piedzelzceļa džungļiem dodamies noskaidrot savas atzīmes. Satiekot pasniedzēju, viņa paziņo, ka galu galā ir 9. Viegli jestrā noskaņojumā skatoties uz mani, viņa atzīst, ka praktiski neko nesaprata un ir pārsteigta, ka esmu izvēlējusies tādas tēmas, ņemot vērā manas matemātiskās domāšanas spējas. Neko daudz neatbildu uz to.
Kopš recenzijas saņemšanas, kurā bija ielikts 9, domāju, ka pēc aizstāvēšanas noteikti būs 10, jo tomēr divas zinātniskās konferences, kas ir plusi.. Neliegšu, ka jutos skumji par to, pat ja cipars vien. Manot, ka neskaitāmas reizes vieglākiem darbiem, aci tāpat vien mirkšķinot, tiek likts 10, jo tie ir par piesārņojumu, par zvaguļiem un upju atjaunošanas projektiem. Dodamies iedzert, pat ja svinēt mazliet nevēlos.
Kaut kur krāsainajos dzērienos, sāka atklāties vairāk. Atmiņas par esejām stipendiju saņemšanai, kuras visi uztvēra tik nenopietni, ka man gribējās tās padarīt par ko nozīmīgu, nezinu, dziļas pašpatiesības atspoguļojumu. Tajās es vairākas reizes minēju apbrīnu pret ļaudīm, kas visu savu dzīves folderi spēja pievērsties kā viena pētīšanai, fokusēties uz ko šauru, līdz par to ir zināms tik daudz kā nevienam. Atceros, cik magnētiska vēlme bija (vai ta vairs ne?) atklāt savu nišu, kuru konspektēt līdz burtnīcu grēdām. Visas pagaidu fokusa tēmas, atkritumi, permakultūra, fitoremediācijas un kas tik.. gribējās paskatīties kādu brīdi uz to, bet ne palikt pavisam.
Un tagad.. nejaušā veidā es atklāju, ka mana niša ir kopuma izpēte, ne atsevišķa objekta vai procesa. Objektu savstarpējās saiknes un to nozīmes. Jā, mana galva māk matemātiski, ja vēlas, bet tas nav tas. Es vēlos kopumu, ar visu tā sarežģītību. Un tieši to es pētīju, būru kārtu pa kārtai, līdz nosacītā darba sarežģītība kaut vienkāršotā veidā spēja atainot vienas mazas pasaules daļas kompleksumu. Diemžēl pārējie klausītāji šodien bija viena objekta fokusa personas. Galu galā.. tas nekas, mēs tikai esam atšķirīgi.
Netipiskā kājas daļā visu dienu iemeties viegls krampis. Vairāki cilvēki dziļi emocionāli atklājās, interesno.
Bija zini kā.. jā, no ļoti liela satraukuma līdz zinātniski-filozofiskam frīstaileram beigās. Galu galā.. aizstāvēšanas komisija, kurā nebija neviena humanitāro vides zinātņu pārstāvja, mani īsti nesaprata. Par spīti diskursu, dabas vērtību vienkāršojumiem un laika limitiem.
Pēc viršu burgera pastaigas ar Lauru, caur svelmi un piedzelzceļa džungļiem dodamies noskaidrot savas atzīmes. Satiekot pasniedzēju, viņa paziņo, ka galu galā ir 9. Viegli jestrā noskaņojumā skatoties uz mani, viņa atzīst, ka praktiski neko nesaprata un ir pārsteigta, ka esmu izvēlējusies tādas tēmas, ņemot vērā manas matemātiskās domāšanas spējas. Neko daudz neatbildu uz to.
Kopš recenzijas saņemšanas, kurā bija ielikts 9, domāju, ka pēc aizstāvēšanas noteikti būs 10, jo tomēr divas zinātniskās konferences, kas ir plusi.. Neliegšu, ka jutos skumji par to, pat ja cipars vien. Manot, ka neskaitāmas reizes vieglākiem darbiem, aci tāpat vien mirkšķinot, tiek likts 10, jo tie ir par piesārņojumu, par zvaguļiem un upju atjaunošanas projektiem. Dodamies iedzert, pat ja svinēt mazliet nevēlos.
Kaut kur krāsainajos dzērienos, sāka atklāties vairāk. Atmiņas par esejām stipendiju saņemšanai, kuras visi uztvēra tik nenopietni, ka man gribējās tās padarīt par ko nozīmīgu, nezinu, dziļas pašpatiesības atspoguļojumu. Tajās es vairākas reizes minēju apbrīnu pret ļaudīm, kas visu savu dzīves folderi spēja pievērsties kā viena pētīšanai, fokusēties uz ko šauru, līdz par to ir zināms tik daudz kā nevienam. Atceros, cik magnētiska vēlme bija (vai ta vairs ne?) atklāt savu nišu, kuru konspektēt līdz burtnīcu grēdām. Visas pagaidu fokusa tēmas, atkritumi, permakultūra, fitoremediācijas un kas tik.. gribējās paskatīties kādu brīdi uz to, bet ne palikt pavisam.
Un tagad.. nejaušā veidā es atklāju, ka mana niša ir kopuma izpēte, ne atsevišķa objekta vai procesa. Objektu savstarpējās saiknes un to nozīmes. Jā, mana galva māk matemātiski, ja vēlas, bet tas nav tas. Es vēlos kopumu, ar visu tā sarežģītību. Un tieši to es pētīju, būru kārtu pa kārtai, līdz nosacītā darba sarežģītība kaut vienkāršotā veidā spēja atainot vienas mazas pasaules daļas kompleksumu. Diemžēl pārējie klausītāji šodien bija viena objekta fokusa personas. Galu galā.. tas nekas, mēs tikai esam atšķirīgi.
Netipiskā kājas daļā visu dienu iemeties viegls krampis. Vairāki cilvēki dziļi emocionāli atklājās, interesno.