psychozabawa - Merlo-Ponti [entries|archive|friends|userinfo]
norkoz

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| zhzh RADIO ]

Merlo-Ponti [Mar. 20th, 2009|05:34 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Merlo-Pontī gara acīm
Acs skata ne tikai „gara acīm", bet pirmām kārtām ķermeniski

Merlo - Pontī, M. Acs un gars. - Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2007

Laikmetīgās mākslas centra estētikas teorijas izdevumu sērijā pēc Valtera Benjamina, Volfganga Velša un Rolāna Barta tulkojumiem pie mums ir nonākusi Māras Rubenes tulkotā Morisa Merlo-Pontī (Merleau-Ponty) eseja Acs un gars. Izdevums ir papildināts ar drukātā tekstā neietilpušām tulkotājas un zinātniskā redaktora Rinalda Zembaha esejām LMC mājaslapā.
Paradoksālā kārtā Acs un gara skatiens ir piesaistīts „miesai" (Merlo-Pontī valodai raksturīgs atslēgas termins, ar kuru viņš apzīmē sajūtamo un sajūtamās pasaules saaudumu, intencionalitāšu savijumu [no tulk. piezīmēm]). Acs skata ne tikai „gara acīm", bet pirmām kārtām ķermeniski: „Bet tā kā ķermenis redz un kustas, tas tur lietas lokā ap sevi, lietas ir ķermeņa papildinājums vai pagarinājums, tās ir inkrustētas ķermeņa miesā, tās ir daļa no ķermeņa pilnās definīcijas un pasauli veido tas pats materiāls, kas ķermeni."(25.lpp) Tas tiešā veidā sasaucas ar Maršala Maklūena (McLuhan) mediju izpratni, kura centrālā darba Saprotot medijus apakšvirsraksts ir cilvēka pagarinājumu studijas (The Study of Human Extensions). Sekojot kanādiešu izcelsmes mediju teorētiķa Maklūena aforismam, var apgalvot, ka pats „medijs ir ziņa", jeb vēstījums (Medium is the Message), jo no tā ir atkarīgs, kāda veida saskarsme ir iespējama un sekojoši - kādas ziņas var tapt pārsūtītas dotajā saziņas formātā. Pašus medijus Maklūens dēvē par cilvēka paplašinājumiem vai funkciju pagarinājumiem. Savukārt sekojošo parafrāzes izteikumu „medijs ir masāža" (Medium is the Massage) ir iespējams interpretēt kā cilvēcisku nepieciešamību pēc saskarsmes un sekojoši - sazināšanās, kas zināmās devās nodrošina labsajūtu, turpretim būdama pārdozēta, komunikācija kļūst draudīga un var arī savainot, izrīvējot caurumus ar mediju protēzēm mūsu ķermenī, tādejādi sāpīgi paejot zem ādas. Tāda varētu būt arī ilustrācija mūsdienu mītam par kibernētiskā organisma - kiborga dzimšanu.
Atsperoties pret miesisko, kas sastāda laikmetīgās patērētājsabiedrības vizualitātes glamūra lauku, ir noticis pārlēciens subjekta decentrācijā uz posthumānās estētikas paradigmu cilvēkzinātnēs. Merlo-Pontī franču skolas eksistenciālo fenomenoloģiju var nosacīti kataloģizēt ja ne tieši kā pakāpienu tad drīzāk kā sānsoli ceļā uz to. Renē Dekarta iedibinātā kartēziskās racionalitātes tradīcija jauno laiku filozofiskajā domā, kas rada savu turpinājumu Edmunda Husserla transcendentālās apziņas purifikācijas tehnikās piesaistot matēmu pagriezienā „atpakaļ pie pašām lietām" intencionalitāšu vektoru izvērsumu un „gradientu" studijās, - šī tradīcija tiek lauzta jau marksisma „sabiedriskās esamības primāta attiecībā pret sabiedrisko apziņu" formulā, kur subjekta diskurss viņa sociālās optikas redzesloka nozīmē ir vēsturiski ierobežots un šķiriski deformēts. Tas ir cilvēks kā sociālo saišu tīklojuma krustpunkts. Nākamie soļi subjekta decentrācijas virzienā ir psihoanalītiskā intencionalitāšu redukcija uz bezapzināti fiksētiem objektiem un figūrām līdz ar Nīčes iesākto logocentrisma kritiku poētiski joprojām dzīvelīgās (skat. visu Martina Haidegera zīmē tapušo un topošo) metaforas gaismā izgaismojot dionīsiski somatiskās eksistences metamorfozes. Citu starpā tieši Frīdrihs Nīče neraugoties uz postmodernisma guru statusu Žaka Deridā dekonstruktīvisma loģikā būtu uzskatāms par pirmo modernistu ne vairs domu, bet tekstu producēšanas grafoloģiskajā vēsturē iezīmējot pāreju uz rakstāmmašīnas tastatūrdrukāto pierakstu. Savukārt konkrēti franču devums subjekta decentrācijai teoretizēšanas praksēs ir joprojām aktuālais „kantiānisms, bez transcendentālā subjekta", respektīvi strukturālisms ar tā laikmetīgajām post-strukturāliskajām avatarām.
Taču ķermeniskās akcidences veido jēgpilnu vienību jau agrīno baznīctēvu sotirioloģiskajā (pestīšanas) antropoloģijā, kas arī ir augstākā mērā sinkrētiski karnāla. Tā svētais Nīsas Gregorijs savā traktātā Par Cilvēka uzbūvi runā par to, „kāpēc rokas ir vārdam": „ Jo kaut arīdzan var uzskaitīt tūkstošiem dzīves vajadzību, kurām tiek lietoti šie veiklie un daudzam noderīgie orgāni, rokas - visādai meistarībai un priekš visādas nodarbošanās, veiksmīgi kalpojot gan kara, gan miera laikā - bet visu pirms īpaši vārda pēc daba pievienoja tās ķermenim. Jo, ja reiz cilvēkam iztrūktu rokas, tad, neapšaubāmi, līdzīgi četrkājaiņiem, sejas daļas būtu iekārtotas atbilstīgi nepieciešamībai baroties: seja būtu izstiepta un uz nāsīm sašaurinātos, pie mutes uz āru izvirzītos uz priekšu lūpas, tulznainas, cietas un rupjas, kā tas vajadzīgs, lai plucinātu zāli, starp zobiem būtu ievietota mēle ne tāda, kā tagad, bet gaļīga, raupja un kārpaina, palīdzoša zobiem sagremot to, kas nonācis zobos, vai valga un mīksta gar malām, kā suņiem un citiem plēsējiem, izkārusies laukā no zobu zāģa caur spraugu starp žokļiem."
Šajā tik miesiskajā pasāžā logoss iemiesojas ķermenī (corpus). Taču, kā raksta Žans-Liks Nansī (Nancy): „Kad mēs domājam ķermeni, tas aizved domu aizvien tālāk un pat pārāk tālu: pārāk tālu, lai tā paliktu joprojām par domu, bet vienmēr nepietiekoši tālu, lai doma taptu par ķermeni."
Tāpat kā Merlo-Pontī savā Acī un garā pievēršas glezniecībai korpuskulārā griezumā: „Gleznotājs atnes līdzi savu ķermeni" (23.lpp.), tā Žils Delēzs (Deleuze) atsaucas uz jau preparētā ķermeņa problemātiku Frānsisa Bēkona (Bakon) „portretos" ilustrējot apziņas fragmentrizācijas pārmigrēšanu uz psihosomatisko ķermeņa motorikas lauku. Domas tapšanai par ķermeni vadmotīvs varētu būt Marksa uzstādījums „Tēzēs par Feierbahu", ka „filozofi līdz šim ir skaidrojuši pasauli, bet uzdevums ir izmainīt to". Šī ideju iemiesošanās izmaiņas nesošās ideoloģijās un sociālās kustībās pēc lielajiem narratīviem (grand narratives), kā piemēram Marksa sekotāju bolševiku vai Nīčes inspirēto fašistisko ubermenševiku gadījumā, kā V. Jerofejeva Veņička teiktu, „visaugstākajā cīņā par cilvēces atbrīvošanu" būtiskas ir Mišela Fuko (Foucault) miesiskās baudas modeļu evolūcijas studijas Seksualitātes vēsturē vai varas mikrostruktūru kritiskās arheoloģijas darbā Klīnikas dzimšana iespaids uz anti-psihiatrijas diskursa veidošanos, kura gultnē ir skatāma arī Delēza un Gvatari (Guatari) uzsāktā kapitālisma šizoanalīze Anti-Edipā.
Rolāns Barts (Barthes) savā esejā Acs metafora, kas ir veltīta Žorža Bataja (Bataille) Acs vēsturei, apgalvo, ka viena objekta (acs) vēsture var būt tā pāriešanas no rokas-rokā vēsture garlaicīgu stāstu, no sērijas „Manas pīpes vēsture" vai „Kāda krēsla atmiņas", formā. Vai arī, kas ir Bataja un Merlo-Pontī gadījums, šis objekts var pāriet „no tēla tēlā: tad tā vēsture būs viņa migrācijas vēsture, pārvērtību (savā nozīmē) cikla, caur kurām tas iziet attālinoties no sākotnējās esamības- attiecībā pret noteiktas iztēles līkni, iztēles, kura pārmaina objektu, bet neatstāj to." Tā Merlo-Pontī ir viens no retajiem filozofiem, kurš paralēli skatiena metamorfozēm vizuālajās mākslās ir acīmredzami nenovēršami pievērsies arī „svarīgākajai no mākslām"- kino estētikai citu starpā savā darbā Jēga un bezjēga, kur filmas savaldzinātā skatiena analīzē viņš atklāj būtiski temporālā (no Bergsoniskās ilgstamības trajektorijas) psiholoģiskā geštalta dimensiju.
linkpost comment