Stāvu uz skatos luksoforā cik nepielūdzami sekundes rit uz priekšu. Gribējās apstādināt laiku. Uz mirkli likās, ka izdevās, mazs acu apmāns un kļūsti dusmīgs, jo ne vella...

There is nothing much to say. Teicu, ka domāšu vēlāk. Te es esmu. Viens, četrās sienās un varu domāt līdz nāvei. Un neko jaunu neizdomāt. Es eju pa nostieptu virvi. Jāiet, jo nav variantu.