bet pagājšnakts bija burvīga, tā pirtiņa absolūtajā lauku mierā, apsnigušās egles, krauja un upe un milzīgās šūpoles, kurās kā iekāp, tā laukā nevar tikt :). Un mēs šūpojāmies un šūpojāmies un par laiku runājām un nemaz nesala, goda vārds. Un tad nezinu kurā brīdī, bet es piedzēros nu ļoti, nezinu, kāpēc vienmēr aizmirstu savas un alkohola attiecības, ka esam uz Jūs. Jā, bet tad jau arī man bija jautri, mēs laidāmies pa slidkalniņu, paspēju pat ieiet pirtī, ko parasti nedaru, laicīgi trijos arī biju mājās. Tālāko es nestāstīšu, jo tas nudien ir garš stāsts. Tikai nesaprotu, kāpēc jūs visi man zvanījāt tieši šorīt, kad pat piespiest zaļo klausulīti telefonam nevarēju.
un tagad man jāizdomā - braukt uz Koknesi šodien vai rīt. Parks noteikti ir vienkārši tāds, ka jāģībst ar visu sniegu uz kokiem. Ai nē, iešu uz filmu.:)