Tas ir tas kaadeelj es vispaar lasu graamatas. Esmu egoiste un allazh mekleeju kaut ko tieshi prieksh sevis. Dazhkaart atrodu tik ljoti prieksh sevis, ka shkjiet, cilveeks, kas to rakstiijis, ir pazinis mani...

brontee Vēstule draudzenei Elenai.

"Nogurusi pēcsmagā dienas darba (...) Es apsēdos, lai uzrakstītu dažas rindīņas savai dārgajai Elenai. Atvaino, ja nepateikšu neko īpašu, tikai muļķības, jo mans prāts ir izsmelts un nomākts. Šis ir nemierīgs vakars, vējš vaimanā bez mitas. Šādās reizēs - un šādā garastāvoklī - ir manā dabā meklēt atpūtu kādās klusās, mierīgās domās, un patlaban es iztēlojos tavutēlu, tas sniegs man atpūtu. Tur Tu sēdi - taisni izslējusies, nekustīga, savā melnajā kleitā, aplikusi baltošalli, ar marmorbālu seju - kā īstenībā. Es vēlētos, lai Tu mani uzrunā... Man ir dažas tādas īpašības, kas padara mani tik nožēlojamu, ka pasaulē nav daudz cilvēku, kas spētu kaut ko tādu saprast. Es ļoti pūlos tās noslēpt un apspiest, cik vien spēju, taču dažkārt tās nav savaldāmas, un tad es pēc tam vairākas dienas sevi ienīstu."

Atbilde uz Š.Brontē vēstuli Soutijam - slavenam dzejniekam.

"Šis nav mans padoms, kuru Jūs lūdzāt, lai ievirzītu savus talantus, bet gan mans uzskats par tiem, jebšu viedoklim būtu maza vērtība, bet padomam - liela. Jums noteikti piemīt - un pat lielā mērā - tas, ko Vodsvorss dēvē par "dzejdara dāvanu". Es nerunāju pretī pats savam apgalvojumam, teikdams, ka šajos laikos tās nav retas. Patlaban ik gadu tiek laisti klajā daudzi dzeju krājumi, kurime neviens nepievērš uzmanību, lai gan jebkurš no tiem, ja būtu parādījies pirms pusgadsimta, nodrošinātu autoram labuslavu. Tomēr ikkatram, kurš vēlas gandarītsavugodkārišajājomā, jābūt gatavam vilties.

Taču Jums būtu jākopj savs talants ne jau ar nolūku izcelties, ja cerat būt laimīga. Es esmu izvēlējies literatūru par savu profesiju un nekad neesmušo izvēli nožēlojis, lai gan, manuprāt, jāstrādā ir bijis ļoti daudz, un par to man jābrīdina ik jaunieties, kurš vēršaspie manis pēc uzmundrinājuma un padoma, lai neapmaldītosšajā ceļā. Jūs teiksiet, ka sievietei nav vajadzīgs brīdinājums, jo viņai neka'das briesmas nedraud. Kautkādā mērā tā irtaisnība, taču briesmas pastāv - un es jūs gribētu laipni brīdināt. Nomoda sapņi, kuriem Jūs ļaujaties, norāda uz nelīdzsvarotu prātu. Un - tā kā viss parastais šajā pasaulē Jums šķiet neizteiksmīgs un nevēlams, Jūs varbūt neesat tam piemērtoa - tāpat kā jebkam citam. Literatūra nevar kļūt par sievietes dzīves jēgu, un tā nevajadzētu notikt. Jo vairāk sieviete nododas saviem pienākumiem, jo mazāk laika viņāi paliek šādai nodarbei. Jums šadi pienākumi vēl nav jāveic, un tad, kad būs, Jūs vairs nealksiet kļūt slavena. (...)

Taču neuzskatiet, ka es nievāju Jūsu talantu, nedz arī - ka cenšos Jūs iebiedēt, lai to neizmantojas. Skubinu Jūs rakstīt dzejas labad, nevis tālab, lai kļūtu slavena. (...) Tādejādi tapusi, tā ir derīga gan sirdij, gan dvēselei. Jūs varaat iemiesot tajā savas labākās domas un viedākās jūtas, un līdz ar to tās gan iegrožot, gan stiprināt.

Ardievu, jaunkundz. Neba esmu aizmirsis, ka reiz pats biju jauns, un tāpēc rakstu Jums tik noraidoši, bet gan tādēļ, ka es toatceros. (...) Lai gan esmu visnotaļ nelaipns padomdevējs, ļaujiet man atvadīties ar labākajiem laimes vēlējumiem - patiesi Jūsu draugs

Roberts Soutijs."

" Ser, es nespēju atslābināties, kamēr neesmu atbildējusi uz Jūsu vēstuli. Kaut gan, vērsdamās pie Jums otrreiz, es varētu likties uzbāzīga, tomēr man jāpateicas Jums par iejūtīgo un viedo padomu, ko man devāt.(...) Pirmoreiz izlasījusi Jūsu vēstuli, jutu tikai kaunu un nožēlu, ka esmu Jūs traucējusi, taču pēc tam, kad pārlūkoju to vēlreiz - atkal un atkal, viss kļuva skaidrāks. Jūs man neliedzāt rakstīt. Jūs tikai piekodinājāt neaizmirst manus pienākumus un neļauties mulsumam, meklējot iedomātus priekus un kaut ko sacerot, lai kļūtu slavena. (...) Baidos, ser, ka es Jums šķitu gaužām dumja. Tomēr es neesmu dīka sapņotāja, kā varētu domāt, izlasot manu pirmo vēstuli. Mans tēvs ir mačītājs ar nelieliem ienākumiem, un es esmu vecākā no viņa bērniem. Tādēl pēc tam, kad biju beigusi skolu, es nolēmu, ka mans pienākums ir - kļūt par guvernanti. Un, strādājot par skolotāju, man visu dienu ir daudz vielas pārdomām, un nav neviena mirkļa sapņošanai un fantāzijām. (...) Dažkārt, ka mācu šūt, es labprātāk rakstītu vai lasītu, taču mēģinu to sev liegt.

Atļaujiet man vēlreiz sirsnīgi pateikties Jums. Man šķiet, es nekad nejutīšos tik godkārīgi noskaņota, lai alktu redzēt savu vārdu presē. Ja šāda vēlme rastos, es ieskatīšos Soutija vēstulē un nomākšu to. Tas man ir gana liels gods, ka esmu viņam uzrakstījusi un saņēmusi atbildi. Šī vēstule ir kā iesvētīšana. (...) Ja nodzīvošu tik ilgi, lai kļūtu par vecu sievieti, tad atcerēšos to gadus trīsdesmit kā spožu sapni. (...)

Un atkal atvados,

Š. Brontē."

" (...) to man saka saprāts, un es neesmu tāda jūtu verdzene, lai reizumis nedzirdētu tā balsi. "

Garastāvoklis:: graamatu kaifs