Ārštata žurnālists Ojaars_z ir ieguvis ekskluzīvu rakstu kurš ticis publicēts 1962. gada žurnālā "Veselība". Dodu iespēju jums ekskluzīvi lasīt šo ekskluzīvo rakstu.Onāninsms
Onānisms ir nenormālība cilvēka dzīvē. Par onānismu sauc mākslīgu dzimumorgānu uzbudināšanu, lai izsauktu pašapmierināšanos ar labsajūtu (orgasmu) un sēklas noiešanu (ejakulāciju). Onānisms stipri atšķiras no normālā dzimumakta. Te dzimumlocekļa uzbriedums (erekcija) un sēklas noiešana tiek izsaukti tikai ar vietēja kairinājuma palīdzību. Nav arī garīgā pārdzīvojuma, ko normāli rada pretēja dzimuma pārstāvis un kas savukārt spēcīgu emociju veidā dod refleksu muguras smadzeņu erekcijas un ejakulācijas centriem. Arī izraisītos orgasmos (labsajūtā) ir atšķirība. Ja pēc normāla dzimumakta iestājas nomierinoša sajūta ar vispārējā stāvokļa uzlabošanos, tad pēc orgasma, ko izraisa ar onānismu, neraugoties ar nelielu atvieglojuma sajūtu, iestājas vispārēja nomāktība un cilvēks jūtas nospiests.
Normālā dzimumaktā garīgā pārdzīvojuma radīšanai ļoti liela nozīme ir sievietei, tās personībai, ārējam izskatam, takta izjūtai un erotiskai audzināšanai. Onānisma gadījumā visa šī kompleksa iztrūkst. Te to aizstāj pārkairināta erotiska fantāzija vai arī mākslīga dzimumorgānu kairināšana.
Viens no onānisma ļaunumiem ir tas, ka to iespējams izdarīt ļoti bieži, jo nav nepieciešams spēcīgs dzimumlocekļa uzbriedums, kamēr normālu dzimumaktu bez tā nevar veikt.
Onanēt parasti sāk bērnībā vai jaunībā, pa lielākai daļai tad, kad organisms vēl nav ne garīgi, ne arī fiziski nobriedis dzimumdzīvei. Pie onānisma zēns bieži vien nonāk nejauši: mazgājoties, aizskarot dzimumlocekli, vai arī lasot erotisku literatūru, pārdzīvo dzimumuzbudinājumu. Tomēr pa lielākai daļai onānisma izsaukšanā vainojama apkārtējā sabiedrība un vide, kādā zēns aug.
Galvenais onānisma ļaunums ir negatīvā ietekme uz centrālo nervu sistēmu. Parasti onānists (cilvēks, kas onanē) izjūt stāvokļa nedabīgumu, zina, ka onanēt ir neveselīgi, ir dzirdējis dažādus biedinošus nostāstus par onānisma sekām, un tomēr vājā rakstura dēļ nevar no tā atteikties. Un tā ar katru jaunu onānisma aktu tikai padziļinās augošā mazvērtības sajūta un pretīgums pašam pret sevi.
Cilvēks kļūst nervozs, satraukts, neapmierināts, vairās no sabiedrības, meklē vientulību. Pamazinās darba spēja, pavājinās atmiņa. Tā turpinoties ilgāku laiku, onānisms var veicināt smagu neirožu rašanos, bet nopietnākos gadījumos pat psihiskus traucējumus.
Bez traucējumiem centrālajā nervu sistēmā onānisms rada novirzes arī tieši pašos dzimumorgānos. Tās parasti izraisa pārmērīgi pielietotais mehāniskais kairinājums un ilgstošais asins pieplūdums dzimumorgāniem. Te jāmin priekšdziedzera iekaisums, sēklas izciļņa un urīnkanāla mugurējās daļas iekaisumi. Nereti novēro arī dzimumlocekļa priekšādiņas iekaisumu, pat sastrutojumu.
Ilgstoši un bieži piekopts onānisms var izraisīt traucējumus arī vēlākā dzimumdzīvē, jo ļoti bieži onānētājam veidojas uzskats, ka sakarā ar piekopto pašapmierināšanos viņš vairs nespēs veikt normālu dzimumaktu. Cilvēks zaudē ticību sev.
Tā bieži vien onānisms var būt par psihiskās impotences (dzimuma nespēka) cēloni, jo ilgstoši – no pašas jaunības – onanējot, izveidojas nepareizi nosacījuma refleksi un normālie seksuālie kairinājumi ko izraisa pretējā dzimuma pārstāvis, ir nepietiekami, lai rastos normāls dzimumuzbudinājums.
Onānisms pakļauj cilvēku dažādām saslimšanām, tādēļ tas uzskatāms par ļaunu un nevēlamu paradumu, pret kuru jācīnās kā pašam cilvēkam, tā arī visai sabiedrībai.
Ja zēns, nonācis sliktā vidē, iepazinies ar onānismu, ari arī nejauši nonācis pie tā, tad vēl nav „briesmīga nelaime”, jo reti piekopts onānisms, kas nesaistās ar dziļākiem pārdzīvojumiem un nav vēl kļuvis par dzīves nepieciešamību, nerada nekādas ļaunas sekas. Tādēļ, lai šie atsevišķie onānisma gadījumi nekļūtu par nepieciešamību, onānētājam noteikti jācenšas atbrīvoties no šī ļaunā paraduma. Lai atbrīvotos no onānisma, nepieciešams stiprs gribas spēks. Cīnīties pret onānismu, protams, nākas ļoti grūti, bet atradināties no tā ir iespējams.
Nepieciešams pilnīgi izmainīt dzīves režīmu. Jācenšas visu brīvo laiku aizpildīt ar interesantām nodarbībām, visieteicamāk pievērsties kādam no sporta veidiem. uzņemties sabiedriskus pienākumus. Cilvēkam ar vāju gribasspēku jāvairās no vienatnes, jāizvēlas sabiedrība ar veselīgiem dzīves uzskatiem, pilnīgi jāatsakās no alkohola un nikotīna, jo tie atstāj kairinošu ietekmi uz dzimumsfēru. Tāpat jāizvairās no literatūras un filmām, kur skartas erotiskas tēmas.
Ja cilvēks jūt, ka nespēs pats saviem spēkiem tikt galā ar ļauno ieradumu, vēlams griezties pie ārsta vai zēnam pie vecākiem, lai kopīgiem spēkiem atrastu pareizo pieeju šim tik svarīgajam jautājumam.
Nepareizi rīkojas vecāki, kas, uzzinājuši, ka zēns onanē, viņu kaunina, baida vai pat sit. Neaizmirsīsim, ka vislielāko ļaunumu onānisms atstāj tieši uz nervu sistēmu sakarā ar bailēm no visām tām briesmām, kas onānētāja uztverē viņu neglābjami sagaida nākotnē. Tieši ģimenei ir jābūt tai vietai, kur zēnam, kļūstot par jaunieti, jāizveidojas veselīgām, normālām attiecībām pret dzīvi. Vecākiem ar vislielāko smalkjūtību un dziļu takta izjūtu jāseko ne tikai sava bērna garīgai, bet arī fiziskai attīstībai.
Jau no mazotnes zēns ir jānodarbina atbilstoši viņa vecumam un fiziskai attīstībai. Nedrīkst pieļaut, ka zēns bezdarbībā vāļājas pa gultu un rotaļājas ar savu ķermeni. Zēna klātbūtnē noteikti vajadzētu atturēties no sarunām ar erotisku nokrāsu, divdomībām vai atklātām rupjībām. Liela vērība jāvelta zēna higiēnai. Nekādā gadījumā nevajag zēnā ieaudzināt pretīguma vai kauna sajūtu pret atsevišķām ķermeņa daļām, bet gan ļoti taktiski, bērnam saprotamā veidā paskaidrot un ieaudzināt pareizu pieeju visiem šiem intīmajiem jautājumiem, kas vēlākā dzīvē palīdzēs novērst daudz nepatīkamu sarežģījumu. Jāseko arī literatūrai un filmām, par kurām interesējas zēns, tāpat vecākiem labi jāpazīst tā vide, kurā savu brīvo laiku pavada viņu bērns.
Liela nozīme ir arī nakts režīmam. Gulēt bērns jāliek īsi pirms iemigšanas. Nevēlams paradums ir lasīšana gultā. Guļas vietai jābūt ar cietu pamatu, pilnīgi nederīgi ir dūnu pēļi un segas. Guļamtelpas nedrīkst pārkurināt. Diena jāuzsāk ar rīta rosmi un ieteicama norīvēšanās ar vājā sāls ūdenī samērcētu frotē dvieli. Viss tas spēcinās bērna organismu un veicinās veselīgu garīgo attīstību.
Tuvojoties zēna pārejas periodam, tieši vecākiem ir jābūt tiem, kas bērnu sagatavo dzīvei, bet nereti vēl ir gadījumi, ka ar šiem tik svarīgiem jautājumiem zēns iepazīstas uz ielas vai pagalmā no cietiem, šajos jautājumos jau „gudriem zēniem”.
Cīņā pret onānismu pati galvenā nozīme, protams, ir audzināšanai, sākot ar ģimeni mājās, tālāk skolā un beidzot – sabiedrībā.
Ja mēs pareizi audzināsim jaunatni ar veselīgiem dzīves uzskatiem, tad pavisam reti mums nāksies sastapties ar tādu neveselīgu parādību kā onānisms.
M. SAULĪTE
Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas uroloģe
nosperts no gign.lv
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
