sapnī bija vasara, līgo diena, un man nebija nekādu plānu sekojošajam vakaram. pie manis negaidīti ciemos atnāca bijušais klasesbiedrs mārtiņš sīlis, un uzaicināja uz kaut kādu ballīti. man skapī bija ļoti daudz skaistu kleitu, no kurām es nevarēju izvēlēties, ko vilkt (no tām īpaši spilgti atceros, ka viena bija tāda krēmkrāsas ar mazliet oranžīgu toni un tādām veclaicīgām skariņām apakšā, bet tā man slikti izskatījās uzvilkta), tāpēc viņš aizgāja uz veikalu nopirkt kko, ko iedzert, kamēr es sataisīšos. pēc pāris minūtēm pie durvīm zvanīja policija, kas viņu meklēja. tiem pateicu, ka neesmu viņu redzējusi jau veselu mūžību, un viņi aizgāja - neilgi pēc tam atgriezās sīlis, un kamēr es viņam jautāju, kāpēc viņu meklē policija, pie durvīm atkal zvanīja. domādama, ka tā atkal ir policija, es viņam ļāvu noslēpties un atvēru durvis, bet tur bija nevis policisti, bet trīs plikpauraini gangsteri, kuri arī meklēja mārtiņu sīli. man neizdevās viņus atturēt no ienākšanas dzīvoklī, un viņi sīli atrada un viņam uzbruka. es mēģināju viņu kaut kā aizstāvēt un kavēt gangsterus, bet viņi bija visai spēcīgi, vienam no viņiem bija nazis - es aizstājos viņam priekšā un sagrābu viņa rokas, bet es zināju, ka i really don't stand a chance, bet tikmēr sīlis bija kaut kur atradis lielu uzgriežņu atslēgu un, kamēr es cīkstējos ar trešo, tādā episkā slow motion nogalināja divus pārējos gangsterus. tad viņš tuvojās mums, un uz brīdi man ļoti likās, ka viņš nogalinās nevis gangsteri, bet mani; viss sastinga, tikai no viņa uzgriežņu atslēgas pilēja asinis, un es pamodos.