| Oct. 1st, 2011 04:52 pm par mieru nav jākaunas, šķiet. ja viņā ir kaut kas apzināts. par citām lietām drīzāk. pēdējā laikā mana cilvēku izlase ir mazmazītiņa. izmest cilvēkus ir nepatīkami, bet, iespējams, patīkamāk nekā, ja tas notiek tevis nokavēts.
atgūt cilvēkus, kurus domājies esam pazaudējis, ir pavisam burvīgi. bet tas ir liels vārds, nav ko steigties notikumiem pa priekšu.
o. blakusistabā spēlē ģitāru, man blakus mētājas melnbalta vagīna un jāsaņemas aiziet ielūkoties telefonā. gandrīz vai savāda idille.
varbūt tā ir absurda doma, ka lietām vienkārši jāļauj notikt. varbūt tā drīzāk ir sajūta, ka viss pāriet šādi vai citādi, un, sasaldējot sevi, var sasaldēt laiku.
pēc septiņām dienām man būs diagnoze. var arī citādi. vēl nedēļa miera, ar maziem uzplaiksnījumiem, ar aizmigšanām un pamošanām īstajā vietā, dumjiem jokiem, pa māju izmētātiem puķainiem kabatslakatiņiem, grēcīgiem saldumiem, karstiem dzērieniem, un nenopietniem video. vai tā ir laime? nezinu. ārpus konteksta man ataust tas, ka kāds nesen teica, ka tikai mirstošs cilvēks var būt laimīgs. par augstu mērķēts, manuprāt. drīzāk fikcionālais hemingvejs, kurš runāja par to, ka reizēm mīlējoties vairs nav bail no nāves. bet man nav noskaņojuma meklēt savas definīcijas. brīžiem es jūtos pārspīlēti priecīgi un droši, tas arī viss. bet man vēl vajadzēs pagalam daudz laika, lai noticētu netrauslumam.
drīz sāks niezēt pirksti. drīz gribēsies kaut ko darīt. ar tām sajūtām neko daudz tak vienām pašām nav ko pasākt, enīvei. man nesen jautāja, ko es domāju darīt ar savu dzīvi.
tā nav pareizā atbilde, bet tāda nu man viņa sanāca.
"es gribu paskatīties, kas notiks. un tad- lai nav garlaicīgi."
ne gluži darba intervijas variants. reizēm es esmu pasīva. reizēm es esmu hiperaktīva. reizēm es esmu nabadzīga, un velku bagetes no miskastēm, brokastīs sūkāju saldētu pārtiku un nedēļu staigāju vienos saplēstos svārkos. reizēm es esmu bagāta, lidoju biznesa klasēs, dzeru kokteiļus stikla bāros un laiski flirtēju ar puisi, kas man pienes dvieļus. reizēm es esmu bezbailīga, reizēm- slēpjos zem gultas līdz kāds iededz gaismu.
un reizēm es tomēr esmu garlaicīga. un, man šķiet, es drīkstu atļauties. jo, ticiet man, man ir gadījies būt tik interesantai, ka... nu ja. pilnīgi kauns.
un tagad es klausīšos prāta vētras rudeni un nekaunēšos. tai dziesmai tomēr ir visskaistākais banālais teksts pasaulē.
un es mūžīgi visvairāk par visu gribēšu būt margarita. Leave a comment    |
