| Jul. 28th, 2011 07:30 pm tātad ēstuvē pie artūra pie galdiņa sēdēja pagalam sirma dāma, tādas mana ex-draudzene dēvēja par nāviniecēm, viņai zem deguna bija salātiņi un daudz tukšas burciņas. viena tai milzīgajā vietā, kad es biju mazītiņa, tad gan bija pilns, vienmēr, tie bija mazi svētki, mammai pie rokas iet un stiepties pēc uz slīdošās letes saliktiem pareizajiem nieciņiem, vai varbūt tā nebija slīdošā lete, tikai likās, toties deserta trauciņi simtpunkti bija metāla ar plastmasas kājelēm, un varbūt pat nebija garšīgi, tomēr tolaik es nešķiroju. ja salds- garšīgs.
pailgi, neparasti ilgi vienīgā lieta, ko uzskatīju par ēšanas vērtu bija saldumi. viss, izņemot marcipānu, un domāju, ka izaugšu liela, neko citu neēdīšu, varbūt kādu cīsiņu vai pelmeni, bet, diespasarg, ne tos ar varu stūķētos dārzeņus, ogas no dārza ar kurām tevi pamodina. vai nosmacē. "atver muti," varbūt tas bija domāts tā jauki un veselīgi, bet, jā, pamodiniet kādu iebāžot viņam mutē sauju upeņu.
upenes es ienīstu vēl šobaltdien. bet par tiem saldumiem. jā, varētu. nu...vecumdienās noteikti. nomirt no cukura pārdozēšanas. nolecot no klints. nolekt no klints, sūkājot cukurgailīti, tā es gribu.
bet, jocīgi, kā tas artūrs vēl eksistē.
mums bija skaista nakts pie jūras, skaista nakts jūrā arī, bet tagad līst un nekas nenotiek, un negribas jau arī, lai kaut kas notiek, ja nekas nenotiek. varētu paņemt atslēgas un iet pie haida kunga skatīties closer. nē, nevarētu vis, tas būtu pagalam absurdi.
tikai viens dzejolis man ir pavisam patiess. nemaz ne tik labs. vienkārši patiess. pēdējais, ja nu kāds zina. Leave a comment    |
