resnais_putns:

Rakstu šeit pirmo reizi. Speciāli piereģistrējos klab.lv lai varētu dalīties savā pieredzē ar kādu.
Pagātnē esmu diezgan pārmērīgi lietojis gan alkoholu gan šo to stiprāku, kas noveda pie diezgan nepatīkamām un gandrīz traģiskām sekām. Rezultātā pāris gadus jau nelietoju tādas sliktas vielas. Atmetu pat pīpēšanu un sāku vairāk sportot un visumā jūtos labi :)
Tomēr ir zāles no kurām pilnībā neesmu atteicies - psihadēliķi. Un par to arī gribu pastāstīt sīkāk.
Pirms divām dienām dzeru "Ayahuasca" analogu. Tā galvenā aktīvā viela kā zinat ir DMT. Vizuālas izmaiņas pamanu pirmajās 10 minūtēs pēc iedzeršanas. Nākamās stundas laikā iedarbība paliek arvien stiprāka, kamēr vairs nespēju noturēt vēderā pretīgo dzērienu. Sākumā izskatās, itkā acīm priekšā laistās un šļakstās ūdens. Vēlāk ap priešmetiem un uz sienām parādās mirgojošas kontūras, kas itkā izceļ 3D formu. Tas ir diezgan noderīgi, jo attēls paliek ļoti kustīgs un sarežģīts. Kustīgi objekti atstāj aiz sevis paliekošas mirgojošas pēdas kas lēni izdziest. Tāka staigājot visa bilde vairāk vai mazāk kustas, tad viss pārvēršas mirgojošā grūti saprotamā putrā, tāpēc apguļos un skatos pulkstenī, kā lēnām virzās laiks.
Vizuālās izmaiņas ir interesantas, bet tās nav nekas, salīdzinot ar izmaiņām prātā. Ikdienā parasti domājot es turos pie kādas noteiktas frāzes, idejas un gaidu kad man zemapziņa kautko piespēlēs - patiesais domāšanas process ir apslēpts. Bet tagad, tas atklājās. varu vizuāli apskatīt savas domas. Tāda, kā interaktīva shēma, kura parāda domas bināro loģiku. Tāds kā vizuāls datora interfeiss, parastā command line vietā. Tas padara apziņas lietošanu neparasti vieglu. Šādi aplūkojot savu prātu sāku atšķirt loģikas konstrukcijas no iedzimtiem arhetipiem. Pārņem neaprakstāma mīlestība un eiforija, atpazīstu to kā arhetipu, kā iedzimtu halucināciju, kas evolūcijā ir izrādījusies noderīga un tāpēc ir saglabājusies. Viena lieta ir to saprast intelektuāli, bet izjust to kā savu ģenētisko atmiņu, izsapņot to esot pie pilnas apziņas, tas neatstāj nekādas šaubas. Vēlviens, ko atceros, bet nespēju vairs līdz galam izprast bija tāds kā čakls, izteikti motivēts cilvēks kas meklē ko noderīgu, mēģina paveikt kādu uzdevumu kādā telpā - liekas ka šis cilvēks reprezentē ego vai nervu sistēmas uzbudinājumu, kas liek darboties apziņai.
Lai nu kā, pēc kāda laika iesnaudos un pamodies notikušo atcerējos tikai ar grūtībām. Aizmirsu daudz noderīgas informācijas līdzīgi kā naktī izsapņotu sapni. Bet saviļnojums palika un svarīgāko manuprāt attceros. Prāts būtu neiedomājami dziļāks un iespējām bagātāks, ja tas pats sevi neierobežotu. Par laimi mums ir zināms, kā apskatīt prāta patiesās iespējas.