Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Tad, pirms došanās prom viņa teica "es tanācu tikai tāpēc, lai tu sačinītu manu telefonu".
Un vai nu man ir uzradusies paranoja, vai kas, bet man šķiet, ka tīši vai netīši viņa pateica patiesību.
Varbūt murgi, bet vai tikai nav tā, ka es cenšos sevi pasargāt un tāpēc muļķot, iestāstot sev tīkamus melus un ignorējot realitāti.
Protams, tas jau tika pasniegts pēc tam kā joks. Bet manī jau ir pamatīgs darvas piliens.
Kā lai tiek viņai galvā?

Un es pie sevis purpinot klusām draudu - nē, nē, nē! Es nebūšu vairs ne reizes tas nabadziņš, kas diedelē mīlestību.
Es reāli sarīšos gaļu un palikšu traks un izārdīšu daudz sejas un nodedzināšu daudz tiltus un pateikšu daudz patiesības acīs.
Bet tā jau nedrīkst, ir jābūt lēnprātīgam, pazemīgam un labestīgam bez gala, ir jāļauj sevī spļaut un kad viens trauks piespļauts pilns, jāpagriež otrs, atkal un atkal.
Kā lai es zinu, kas šī ir par spēli?

Skaidrs, ka es sabiezinu krāsas un nav jau viss jāuztver tik nopietni, kā es to daru.
Un ja tur vispār ir kaut kas fishy, nav jau teikts, ka tā ir apzināta ļaunprātība, riebeklība un cinisms. Varbūt tā ir vienkārši muļķība, apjukums, nepadomāšana bez ļauna nodoma pret manu personu. Un tomēr, kā lai par to pārliecinās?
Es domāju par daudz, vajag nomierināties un ļaut lietām iet savu gaitu. Ja tajā maisā ir īlens, tas noteikti izdursies laukā. Tikai varbūt tas jau man durās acī, tikai es liedzos to atzīt, sak, saule iespīdēja...