Kādam vecim bija zirgs; ne pa jokam zirgs, bet aš runājošs zirgs. Tā nu kādu dienu jāja vecis ar zirgu pie mīļākās, atjāja līdz viņas mājai un saka: - Tu te stāvi pie loga, es iešu iekšā, ja pēkšņi vīrs atnāks mājās, tad ātri izlēkšu pa logu tev virsū un abi žigli lasīsimies prom. Oki, sacīts darīts, vīrs uzkāpj augšā piē mīļākās un visas ietas notiek. Pēkšņi klauvējiens pie durvīm. Vecis žigli paķer šmotkas un spudūc pa logu ārā. Mīļākā pieiet pie durvīm - aber tur zirgs: - Pasakiet, lūdzu, manam saimniekam, ka ārā sāka līt, un es viņu pagaidīšu uz trepēm. |