| May. 1st, 2011 09:46 pm pierast var pie visa un parasti ātri un nesāpīgi.
*sev skaidroju, varonīgi nepīpēdama..ha! pāris nožēlojamas stundas. bet jūs droši vien zināt, ka tieši tās dažas apņēmības pilnās stundas ir arī ciešanu vispilnākās. un gluži bezjēdzīgas*
atkarības. jā, lūdzu, vēl kādu.
kur ir palikušas laimes un aizrautības sajūtas, kur viņas ir, bļe. vai tiešām pēc zināma vecuma, lai būtu allaž līksms, jāielaiž putni galvā (tad esmu uz pareizā ceļa. draudzējos ar milzu kaiju, vai kā nu viņus tur...kaijoņi? diez vai. viņa šodien ietrenējusies ar knābi klauvēt pie stikla, lai pasviežu maizi. varbūt viņai vienkārši garšo stikls. bet ļausim man iedomāties). kaut kam ir jāmainās. drīz un pa īstam, citādi, pašai metas kauns, kā laiks tiek niekots. kaut kādi intensitātes mirkļi, bet pārējais... pārējais aiziet tik pagalam absurdās lietās, ka kauns.
ak vai, cik ļoti šobrīd saprotu klišejiskas došanās uz indiju, āfriku vai... jebkurieni. kaut gan, šodien tas laikam atgādinājās vēl un vēl. es ticu klišejām. vēl ļaunāk, ticu, ka klišejas par laimi ir laime.
bet sapņos pie manis nāk ūdens. nu jā. un nesapņos arī. no augšējiem kaimiņiem. Leave a comment    |
