Tagad mani neliek mierā viena doma, ar kuru es taisos pārvērst visu savu dzīvi. Daudz kas vēl ir jāizdara. Daru lēnām un pamazām - kaut arī varētu daudz vairāk un ātrāk, bet šīm lietām tāpat kā galvenajai lietai es atrodu atrunas - galvenokārt slinkojot, jo pēc tam atpakaļ ceļa, šķiet, vairs nebūs (vismaz kādu laiku). Ar savu slinkumu es sevi mānu - mānu, jo baidos - tādā veidā slēpju pats no sevis savas šaubas un bailes. Mūs vienmēr baida "pirmā reize" - nezināmais, bet, laikam jau, tas ir pavisam dabīgi. Tāpat kā pirmo reizi palikt mājās vienam, vienam pirmo reizi iet uz veikalu, pirmais lielās skolas pirmais septembris, pirmais skūpsts... Katru reizi pienāk pirmā reize un tad ir jāizdara izvēle - ļauties vai pretoties. Es ļaujos, bet baiļojos, jo nezinu vai man viss izdosies. Savelkot plusus un mīnusus - zaudētājs es nebūtu, bet būtu pazaudējis laiku. Dzīvoju vienreiz, tādēļ paceļu galvu un dodos - tur tuksnesī es redzu oāzi un nospļaujos, ja tā būs tikai mirāža. Lai elpa aizraujas atkal!
"Bet Tu pūt, vējiņ, pūt,
Vai plīst tur vai lūst,
Tev vienmēr ir jāpagūst!"